Aizmirsta bērnu grāmata palīdzējusi izjust skumjas pēc tēva nāves

The Guardian publicējis personisku eseju, kurā literatūras pasniedzējs dalās pieredzē, kā sena bērnu grāmata palīdzējusi viņam tikt galā ar tēva zaudējumu. Autors pastāstījis, ka viņa tēvs gandrīz visu dzīvi cīnījies ar alkohola atkarību. Īsi pirms Ziemassvētkiem tēvs pēdējo reizi nokļuva slimnīcā; viņa aknas padevās, un viņš mira dažu dienu laikā.

Toreiz autors lasījis lekciju kursu par agrīno bērnu literatūru. Viņa uzmanību piesaistījusi grāmata "Mrs Leicester's School" — stāstu krājums, kuru lielākoties sarakstījusi Marija Lema, bet dažas daļas — viņas slavenākais brālis Čārlzs. Grāmatā daudzi bērni stāstītāji ir zaudējuši vecākus. Marijas Lema dzīvē notikusi traģēdija: 1796. gadā garīgās krīzes laikā viņa nogalināja savu māti ar nazi. Čārlzs kļuva par viņas aizbildni, lai viņa netiktu ieslodzīta.

Īpaši spēcīgi autora skāris stāsts par Elizabeti Viljersu jeb "Sailor Uncle". Pēc mātes nāves meitene nekad nebija redzējusi tēvu raudam; tēvs pārsvarā slēdzās savā kabinetā. Kad no jūras atgriezās viņas tēvocis — jūrnieks, Elizabete aizveda viņu pie mātes kapa. Tēvocis iegrima sērās, un tas pamodināja arī tēva skumjas. Tēvs pirmo reizi meitenes acu priekšā sāka raudāt. Vēlāk viņš meitai teica, ka zaudējums māca būt pēc iespējas laipnākiem pret mīļajiem, jo pēc viņu aiziešanas mums vienmēr šķitīs, ka neesam bijuši pietiekami laipni.

Lekcijas laikā, lasot šo fragmentu, autors sapratis, ka viņš jau kādu laiku raud. Viņa divdesmitgadīgie studenti to pamanīja, taču neviens neizsmēja; kāda meitene ar asarām vaigos lēni viņam pamāja. Esejā teikts, ka šī grāmata palīdzējusi autoram apzināties, ka viņam vēl ir asaras, lai sērotu par tēvu, kuru emocionāli viņš bija zaudējis jau sen. Vēstījums atgādina, ka sēras par mīļiem cilvēkiem liek novērtēt daudzveidīgo mīlestību, kas dara dzīvi vērtīgu.