Akadēmiskā brīvība apdraudēta? Saeimas komisija aicina pētniekus skaidrot projektu lietderību

Latvija lepojas ar augstu akadēmiskās brīvības līmeni, ierindojoties starp desmit procentiem valstu pasaulē ar vislabāko šīs brīvības aizsardzību. Tomēr pēdējā laikā politiķi regulāri pievērš uzmanību atsevišķiem zinātniskiem projektiem, apšaubot to lietderību pat pirms pētījumu pabeigšanas un ekspertu vērtējuma.

Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija ir uzaicinājusi trīs Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas (FLPP) projektu vadītājus uz sarunu, lai tie skaidrotu savu pētījumu pievienoto vērtību. Komisijas vadītājs Kaspars Melnis, pārstāvot Zaļo un Zemnieku savienību, norādījis, ka vēlas redzēt šo projektu pienesumu, jo “pasūtītājs esam visi kā valsts”.

Šāda pieeja liecina par neizpratni par FLPP būtību, kas ir domāta starptautiski konkurētspējīgas zinātnes attīstīšanai un jaunu akadēmisko talantu izaugsmei, nevis konkrētu valsts problēmu risināšanai. Pēdējam mērķim paredzēta Valsts pētījumu programma. FLPP projekti humanitārajās un sociālajās zinātnēs bieži nonāk politiskā kritikā, jo to tematika šķiet pazīstama un tādēļ lieki apšaubāma.

Viens no izvēlētajiem pētījumiem ir “Viena dzimuma partnerības: antropoloģisks pētījums par bērnu audzināšanu ārpus heteronormatīvas vides”, kura mērķis ir saprast, kāpēc šī tēma Latvijā izraisa tik spēcīgas reakcijas. Komisijas interese par šo projektu jau pirms tā noslēguma kļūst par piemēru tieši tam, ko pētījums mēģina izprast.

Projektu budžeti, piemēram, 300 tūkstoši eiro uz trim gadiem, tiek minēti kā iemesls uzmanībai. Tomēr vismaz 20 procenti no šīs summas aiziet konferencēm un publikācijām, bet pārējais sedz algas trīs līdz sešu cilvēku komandai — apmēram 1180 eiro mēnesī bruto vienam pētniekam, kas ir niecīga summa, ņemot vērā viņu izglītību.

Akadēmiskās brīvības erozija bieži sākas ar publisku spiedienu uz pētniekiem un atsevišķu projektu politisku izcelšanu. Ja zinātnieki sāk izvairīties no politiski sensitīvām tēmām bažās par finansējumu vai reputāciju, rodas pašcenzūra, kas ir viens no bīstamākajiem akadēmiskās brīvības apdraudējumiem. Politiskā iejaukšanās zinātnes saturā, pat ja tā sākas ar šķietami nekaitīgām pārbaudēm, var pakāpeniski vājināt demokrātijas pamatprincipus. Robeža starp politiķu lēmumu par finansēšanas nosacījumiem un to, kuras zinātniskās atbildes ir pieņemamas, ir jāsaglabā demokrātijas interesēs.