Alcheimera slimība smadzenēs var atstāt pēdas jau desmit gadus pirms atmiņas traucējumiem

Džonsa Hopkinsa universitātes (ASV) zinātnieki atklājuši, ka Alcheimera slimības pazīmes smadzenēs var būt redzamas pat desmit gadus pirms atmiņas traucējumiem. Pētījumā noskaidrots, ka entorinālā garoza un amigdala – divas ar atmiņu un emocijām saistītas smadzeņu daļas – sāk zaudēt audus agrāk nekā hipokamps, kuru ārsti parasti vērtē, meklējot slimības pēdas. Tas varētu ļaut slimību pamanīt agrāk un uzsākt ārstēšanu brīdī, kad tā ir visefektīvākā.

Rezultāti nesen publicēti žurnālā NeuroImage Reports, un tos prezentē Neirozinātņu biedrības ikgadējā sanāksmē „Neuroscience 2026”.

Kā veikts pētījums

Pētnieki analizēja simtiem magnētiskās rezonanses (MRI) un pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET) skenējumu no diviem neatkarīgiem projektiem: Alcheimera slimības neiroattēlveidošanas iniciatīvas un pētījuma par kognitīvo pasliktināšanos cilvēkiem bez traucējumiem. Skenējumi aptvēra cilvēkus dažādos slimības posmos – bez simptomiem, ar kognitīviem traucējumiem un pacientus, kuri galu galā miruši no šīs slimības.

Abās grupās novērota līdzīga likumsakarība: entorinālā garoza un amigdala, kas atrodas hipokampa tuvumā, slimības agrīnajos posmos zaudēja relatīvi vairāk audu nekā pats hipokamps. Entorinālā garoza palīdz atsaukt atmiņā iepriekš saglabātu informāciju, bet amigdala piedalās emocionālo pieredzes procesu apstrādē un atcerēšanā.

Saikne ar tau olbaltumvielu

Izmantojot PET attēlus un digitālo patoloģiju, zinātnieki konstatēja, ka pelēkās vielas sarukšanas zonas sakrīt ar apgabaliem, kuros redzamas ar tau olbaltumvielu saistītas izmaiņas. Alcheimera slimības gadījumā tau var neparasti uzkrāties un veidot mezglus, kas traucē normālu smadzeņu darbību.

Pētnieki uzskata, ka abu zonu audu zuduma mērīšana nākotnē varētu uzlabot prognozes par to, kuram attīstīsies kognitīvā pasliktināšanās. Cilvēkiem ar ģimenes anamnēzi vai citiem riska faktoriem ārsti šīs zonas varētu pārbaudīt jau 30 vai 40 gadu vecumā.

Kas vēl jāizdara

Pētījums norāda uz iespējamiem agrīniem biomarķieriem, taču klīnisks tests, kas gadus iepriekš spētu paredzēt slimību, vēl nav izveidots. Nākamais solis ir izpētīt molekulārās izmaiņas ap patoloģisko tau uzkrāšanos un to, kā tās veicina audu zudumu. „Kad zināsim vairāk par šīm molekulārajām apkaimēm, varēsim izstrādāt terapijas,” sacīja vecākais autors, biomedicīnas inženieris Maikls Millers.