Amsterdamas Rijksmuseum atklāj Vilema de Kūninga izstādi par zīmēšanas un gleznošanas cīņu
Rijksmuseum Amsterdamā aplūkojama izstādē, kas parāda abstraktā ekspresionista Vilema de Kūninga mūža cīņu pret akadēmiskās izglītības likumiem. Recenzents to vērtē atzinīgi, īpaši izceļot agrīnos zīmējumus un 20. gadsimta piecdesmito gadu darbus.
Vilems de Kūnings tiek raksturots kā pēdējais lielais mākslinieks, kas apguvis akadēmisko zīmēšanas tradīciju. Jaunībā viņam mācīja zīmēt to, ko redz, nevis to, ko domā, un personiskām emocijām tur vietas nebija. Cik darbietilpīga bija šī skola, parāda ogles zīmējums “Trauks ar krūzēm”, kas tapis, māksliniekam esot vidusskolas vecumā. Katalogs lēš, ka Roterdamas akadēmijā tā izpildei vajadzēja 600 stundu.
Izstādes pieeja
Rijksmuseum izstāde apvieno nelielu skaitu izcilu gleznu ar plašāku zīmējumu izlasi. Tā rāda, ka mākslinieks visu mūžu dumpojās pret noteikumiem, ko bija iekšēji apguvis tik dziļi, ka varēja tos spiest līdz robežai, pilnībā nesalaužot. Agrīnie darbi, tostarp dejotājas Džūlijas Braunere zīmējums un sievas Elēnas portrets, liecina par Ingra ietekmi.
De Kūnings nāca no strādnieku ģimenes. Vakara nodarbības viņam apmaksāja dizaina firma, kurā viņš strādāja dienā, bet pēc ierašanās ASV 22 gadu vecumā pelnīja iztiku kā izkārtņu gleznotājs un komerciālais ilustrators. Pirmā personālizstāde viņam notika gandrīz 44 gadu vecumā.
Galvenie darbi
Viņš nenošķīra zīmēšanu no gleznošanas. Darbā “Sirds dāma” ogles kociņi velkti pāri slapjai krāsai. Pagrieziena punkts bija 1949. gadā pabeigtais darbs uz papīra ar baltām dzirkstīm uz melna fona. Darbs “Izrakumi” (1950) no abstraktiem veidojumiem atklājas kā kliedzošu seju un sakropļotu ķermeņu virpulis. Slavenākā glezna “Sieviete I” eksponēta atsevišķā zālē, kas parasti paredzēta Nīderlandes zelta laikmeta darbiem.
Pēc 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās Romā radītajām melnbaltajām gleznām, kuras recenzents uzskata par pavirši veiktām, izstāde neapšauba uzskatu, ka nākamajās desmitgadēs mākslinieks tik augstu līmeni sasniedza retāk. Izceļami darbi ir “Gliemeņu racēji” un 70. gadu vidus glezna. Zīmējumos viņa līnija saglabājās arī alkoholisma un nesakārtotas dzīves laikā.
Izstādi noslēdz 1985. gada glezna, kas tapa, kad jau bija manāms mākslinieka kognitīvais regress: zilas un melnas līnijas uz plankumaina balta fona, mierīgas un skaistas.
