Armēnijas konstitucionālās reformas – ceļš uz mieru vai Krievijas ietekmes sarukšana?
Pēc parlamenta vēlēšanām Armēnijā valdošā partija nespēja iegūt absolūto vairākumu, kas nepieciešams konstitūcijas grozījumiem. Reformas ir būtiskas miera līgumam ar Azerbaidžānu, jo pašreizējā preambula satur pretenzijas uz Kalnu Karabahu.
- jūnijā Armēnijā notikušajās parlamenta vēlēšanās premjerministra Nikola Pašinjana vadītā partija “Pilsoniskais līgums” ieguva 49,81% balsu, saglabājot vadību, taču nesasniedzot nepieciešamo 50% slieksni, lai viena pati varētu grozīt konstitūciju.
Konstitūcijas grozījumi ir izšķiroši miera līguma panākšanai ar Azerbaidžānu. Problēma ir pašreizējās konstitūcijas preambulā, kas atsaucas uz Neatkarības deklarāciju, kuras mērķis bija Armēnijas PSR un Kalnu Karabahas apvienošana. Šis reģions no 1990. gadu sākuma līdz 2023. gadam ANO tika atzīts par okupētu Azerbaidžānas teritoriju. Atsauce uz šo deklarāciju dod revanšistiem iespēju propagandēt jaunu konfliktu.
Krievija atklāti atbalstīja revanšistu grupas, taču tās vēlēšanās cieta sakāvi. Tomēr Krievijai ir izdevīga nestabilitāte reģionā, jo miera līgums likvidētu tās pēdējās ietekmes paliekas. Kremļa propagandas mediji jau attēlo vēlēšanu rezultātus kā Pašinjana “sakāvi”, koncentrējoties uz to, ka viņš nesaņēma 50% balsu.
Pašinjans vairākkārt norādījis uz konstitucionālo reformu nepieciešamību. 2024. gada intervijā viņš Armēniju salīdzināja ar cilvēku sarkanā apģērbā, kas iet pa ceļu, kura abās pusēs stāv vērši – reformas ir jāveic, lai izvairītos no sadursmes. Lai gan absolūtā vairākuma nav, Pašinjans var sākt grozījumu procesu, ja iegūs atbalstu no daļas opozīcijas deputātu. ES analītiskais centrs EUISS norāda, ka Krievija, visticamāk, centīsies sabotēt miera procesu.
Bez pilnvērtīga miera līguma un konstitūcijas grozījumiem nav iespējams atbloķēt reģionālos transporta savienojumus, kas ir būtiski Armēnijas ekonomiskajai pārorientēšanai no Krievijas uz Eiropu. Armēnijai ir nepieciešama konstitūcija, kas atbilst mūsdienu realitātei, nevis 1980. gadu beigu politiskajai situācijai. Kalnu Karabaha vairs nav sarunu temats, un tautai jāizvēlas miers un attīstība.
