Bērnems atceļ Apvienotās Karalistes digitālās ID shēmas plānus; izpelnās gan atzinību, gan kritiku

Londona, Apvienotā Karaliste – jaunievēlētais leiboristu premjerministrs Endijs Bērnems pirmdien, tūlīt pēc karaļa Čārlza III formālā aicinājuma veidot valdību, paziņoja par iepriekšējā premjera Kīra Stārmera ieviestās digitālās identifikācijas shēmas anulēšanu. Šis solis izbeidz vienu no pretrunīgākajiem Stārmera politikas projektiem, tomēr tas neietekmē plašāku valdības digitālās transformācijas programmu – atsevišķi digitālie sabiedriskie pakalpojumi tiks saglabāti.

Digitālās ID shēma, kas pirmo reizi tika izziņota pagājušā gada septembrī, paredzēja, ka visiem Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem būs jāiegūst valdības atbalstīts digitālais identifikators, sākotnēji plānots kā obligāts darba tiesību pārbaužu veikšanai. Tā nonāca plašā opozīcijā – parlamenta petīcija pret to savāca gandrīz trīs miljonus parakstu, kas ir viens no lielākajiem Apvienotās Karalistes vēsturē, liekot valdībai janvārī atteikties no obligātā rakstura par labu brīvprātīgai sistēmai. Tomēr arī tas nespēja remdēt strīdus. Kritiķi brīdināja, ka shēma varētu paplašināties ārpus imigrācijas pārbaužu jomas, ietverot veselības aprūpi, banku darbību un ceļošanu, bet atbalstītāji norādīja, ka tā modernizēs sabiedriskos pakalpojumus un samazinās krāpšanu.

Bērnema birojs paziņoja, ka nākamajos trīs gados shēmai plānotie 2,4 miljardi dolāru (1,8 miljardi mārciņu) – aptuveni 807 miljoni dolāru (600 miljoni mārciņu) gadā – tiks novirzīti prioritātēm, piemēram, dzīves dārdzības mazināšanai. Lēmumā ir ironija: Bērnems pats bija Iekšlietu ministrijas atbildīgais ministrs, kad 2006. gadā tika īstenota bijušā premjera Tonija Blēra ID karšu shēma, kas tika atcelta 2010. gadā un kuras paredzamās izmaksas sasniedza vairākus miljardus mārciņu.

Kampaņas rīkotāji svin uzvaru, bet norāda, ka cīņa vēl nav galā. Elizabete Andersone, labdarības organizācijas Digital Poverty Alliance izpilddirektore, uzskata, ka shēmas sabrukums ir apsveicams, taču tā iemesli ir saistīti nevis ar pilsoņu brīvībām, bet gan ar digitālo atstumtību. Apvienotajā Karalistē aptuveni 19 miljoni pieaugušo ir digitāli atstumti – viņiem trūkst piekļuves ierīcēm, interneta savienojumam vai digitālajām prasmēm. Andersones organizācijas pētījumi liecina, ka katrs piektais pieaugušais var izmantot tiešsaistes valdības pakalpojumus tikai ar kāda cita palīdzību. Valdības ierosinātais risinājums – virzīt cilvēkus uz bibliotēkām un pasta nodaļām – viņasprāt ir nepraktisks, ja cilvēkiem tas nepieciešams mājās, ceļā vai ārpus darba laika.

Andersone norāda, ka shēmas nepopularitāti veicinājusi arī ilgstoša neuzticēšanās tam, kā valdība apstrādā personas datus, kā arī “paziņojumu mainīgais raksturs un skaidra, pārliecinoša pamatojuma trūkums tam, kā tā palīdzēs parastajam cilvēkam.” Viņa šaubās, vai nauda, kas ietaupīta, atceļot programmu, nonāks pie visvairāk trūcīgajiem.

Arī pilsoņu brīvību aktīvisti atzīmē uzvaru, tomēr ar piebildi. Alans Millers, kampaņas grupas Together līdzdibinātājs, paziņojumā norādīja, ka lēmums ir apsveicams, bet “mūsu darbs nav pabeigts,” minot citas valdības tiešsaistes sistēmas, kas varētu pāraugt par “de facto digitālo ID caur slēptu paplašināšanos.”

Ne visi ir gandarīti par šo pavērsienu. Tonija Blēra institūts, kas konsekventi atbalstījis digitālo ID, to raksturojis kā “sen nokavētu” un brīdinājis, ka tas var pārvērsties par “vēl vienu neveiksmīgu valdības IT projektu” sliktas īstenošanas dēļ. Savukārt domnīca Labour Together, kuras 2025. gada baltā papīra ziņojums bija pamats BritCard priekšlikumam, apgalvo, ka nacionālais digitālais ID varētu izbeigt “identitātes atstumtību” cilvēkiem ar neskaidru imigrācijas statusu un palīdzēt novērst Windrush skandāla atkārtošanos.