Bruņinieks Daniels no Bannerovas – Lielvārdes pirmais lēņu kungs
Vēsturnieki norāda, ka Lielvārdes novads bija pirmais, ko vācu krusta karotāji izlēņoja Baltijā, un bruņinieks Daniels no Bannerovas, iespējams, bija pirmais lēņu vīrs reģionā. Daniels saņēma lēni no bīskapa Alberta 1201. gadā, bet ilgu laiku nevarēja apmesties Lielvārdē, kamēr pēc vietējā ķēniņa Uldevenes nāves 1213. gadā sāka celt mūra pili. Viņš pieminēts līdz 1224. gadam un miris starp 1226. un 1228. gadu.
Vēstures fons
Lēņu sistēma, kurā vasalis saņēma zemi apmaiņā pret militāru dienestu, bija izplatīta 13.–15. gadsimta Eiropā. Lielvārde, kas apdzīvota jau pirms mūsu ēras, kļuva par pirmo šādu lēni Baltijas telpā, kad 1201. gadā bīskaps Alberts to piešķīra bruņiniekam Danielam.
Daniela izcelsme un ierašanās
Daniels, iespējams, nāca no Bannersdorfas ciema Fāmernas salā (mūsdienu Vācijā). Būdams jaunākais dēls bez mantojuma, viņš iegādājās ieročus un zirgu (vai vērsi) un devās meklēt laimi krusta karos. Domājams, viņš ieradās Līvzemē ap 1200. gadu kopā ar bīskapu Albertu, sākotnēji apmetoties Ikšķilē.
Konflikti un iedzīvošanās
Pēc lēņa piešķiršanas Daniels nevarēja iekārtoties Lielvārdē, jo to kontrolēja ķēniņš Uldevene. 1205. gadā bīskaps Alberts ar jauniem krustnešiem uzbruka Daugavas lībiešiem, postot Ikšķili, Lielvārdi un Aizkraukli. Atceļā notika kauja pie Memes ciema (mūsdienu Lielvārdes kultūras nama rajonā), pēc kuras lībieši pakļāvās. Daniels apmetās Dievukalnā, Rumbiņas pretējā krastā.
-
gadā lībiešu sacelšanās pie Salaspils cieta neveiksmi, un lielvārdieši pieņēma kristietību un solīja maksāt nodevas, bet nemaksāja. 1207. gadā lietuviešu karaspēks, šķērsojot Daugavu, joprojām prasīja atļauju no Uldevenes, nevis Daniela.
-
gadā Daniels nodevīgi sagūstīja lībiešu vecākos, izjaucot plānoto sacelšanos. 1213. gadā lietuvieši nopostīja lībiešu koka pili un nogalināja ķēniņu Uldeveni, atbrīvojot vietu Danielam.
Lielvārdes mūra pils celtniecība
Kad Daniels beidzot kļuva par novada valdnieku, sākās mūra pils celtniecība (ne agrāk kā 1214.–1215. gadā). Sākumā uzcēla kvadrātveida torni (iekšējie izmēri 5,84 x 5,84 m, sienas 1,75 m biezas) no kaļķakmens un laukakmeņiem ar māla javu. Tornim bija trīs stāvi: pirmajā – mantu noliktava, otrajā – galvenā zāle, trešajā – dzīvojamās telpas. Torni ieskāva koka žogs, vēlāk mūra siena. Šis tornis joprojām saskatāms pilsdrupās.
Pēdējās ziņas un nāve
Daniels pēdējo reizi pieminēts 1224. gadā kā liecinieks Tālavas dalīšanas līgumā. Viņš nomira pirms bīskapa Alberta (1229. gada 17. janvārī), domājams, laikā no 1226. līdz 1228. gadam, aptuveni 45–50 gadu vecumā, kas 13. gadsimtā bija ievērojams vecums.
Piemiņa literatūrā
Bruņinieks Daniels ir viena no retajām reālajām vēsturiskajām personām, kas minētas Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis", kur viņš aprakstīts kā nežēlīgs, bet dzīvespriecīgs kaujinieks.
