Četrgadnieces nepatikšanas dārziņā: kā māte izvēlējās reaģēt?
Kāda māte saskārās ar grūtu lēmumu, uzzinot, ka viņas četrgadīgā meita dārziņā iekniebusi klasesbiedram. Bērns pats atzinās, bet māte domāja, kā pareizi reaģēt.
Mūsu četrgadniece iekļuva nepatikšanās dārziņā. Viņa ir fantastisks bērns – mīļa, izpalīdzīga, sirsnīga, gudra, drosmīga – tomēr viņa esot iekniebusi klasesbiedram. Skolotāja to redzēja un teica, ka rokas ir jātur pie sevis. Dienas beigās audzinātāja pastāstīja mātei, bet lūdza to neizpaust, dodot bērnam iespēju pašam atzīties. Pēc dažām dienām meita patiešām izstāstīja, kāpēc tā rīkojās. Viņa gribēja krēslu, kur sēdēja klasesbiedrs. Kad viņš viņai to nedeva, viņa ierosināja darījumu: tu man iedod krēslu vai arī es tev iekniebšu. Kā jau zināms, pie krēsla viņa netika.
Klausoties meitas nopietnajā skaidrojumā, māte centās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, bet prātā domāja, kā reaģēt. Viņa apsvēra trīs iespējas: rāt un sodīt, pasmieties un aizmirst, vai arī izanalizēt un saprast situāciju. Šis jautājums ir būtisks, jo vecāku reakcija var ietekmēt bērna pašvērtējumu. Tomēr māte vēl nebija izlēmusi, kuru ceļu izvēlēties.
Šis stāsts ilustrē, cik svarīgi ir apzināties, kā vārdi un rīcība veido bērna uztveri par sevi. Arī tad, kad bērns izdara kaut ko nepareizi, ir jādomā, kā par to runāt, lai nesabojātu pašapziņu.
