Cūkgaļas sliktā slava: vēsturiski mīti un mūsdienu fakti

Cūkgaļa ir viena no vispretrunīgāk vērtētajām gaļām pasaulē. Tās negatīvais tēls sakņojas vairākos vēsturiskos un reliģiskos faktoros.

Viens no galvenajiem iemesliem ir uzskats, ka cūkas ir netīri dzīvnieki. Tomēr patiesībā cūkas savvaļā ir tīras, un to vārtīšanās dubļos ir bioloģiska nepieciešamība – atvēsināšanai un ādas aizsardzībai. Islāmā cūkgaļas aizliegums ir saistīts ar tīrības un higiēnas principiem, un Korānā tas minēts kā harāms. Tomēr ir izņēmumi – bada apstākļos ēšana ir atļauta.

Arī Bībelē ir aizliegums ēst cūkgaļu, jo cūka neatgremo, lai gan tai ir šķelti nagi. Daudzi pētnieki uzskata, ka šis teksts jāinterpretē metaforiski, nevis burtiski, un tas varētu attiekties uz cilvēka spēju pārdomāt.

Ekonomiskie un praktiskie apsvērumi arī veicinājuši cūkgaļas slikto slavu. Siltajās zemēs pirms ledusskapju izgudrošanas cūkgaļa ātri bojājās, izraisot saindēšanos un parazītu infekcijas. Turklāt cūkkopība bija dārga, jo cūkām nepieciešams daudz graudu un ūdens.

Mūsdienās zinātne pierāda, ka liesa cūkgaļa ir vērtīgs produkts. Tā satur augstas kvalitātes olbaltumvielas, kas nepieciešamas muskuļu augšanai, un B grupas vitamīnus (B1, B6, B12) krietni vairāk nekā liellopa vai vistas gaļa. Tā ir arī bagāta ar minerālvielām, piemēram, selēnu, cinku, fosforu, dzelzi un kāliju. Pat cūku tauki ir piemēroti cepšanai augstā temperatūrā to augstā dūmošanas punkta dēļ.

Tādējādi, lai gan vēsture un reliģija atstājušas negatīvu nospiedumu, no uzturvērtības viedokļa cūkgaļa nav sliktāka par citām gaļām.