Dmitrijam Šostakovičam - 120: kā komponists radīja savu unikālo mūzikas valodu
27. septembrī aprit 120 gadi kopš Dmitrija Šostakoviča dzimšanas - viena no ietekmīgākajiem padomju laika komponistiem, kurš savā mūzikā apvienoja klasiku, džezu un kino ietekmes. Muzikas kritiķis Stepans Furins Meduzai analizē viņa daudzveidīgo radošo mantojumu.
Dmitrijs Dmitrijevičs Šostakovičs dzimis 1906. gada 25. septembrī un kļuvis par vienu no pazīstamākajiem padomju komponistiem, kura dzīve daudziem simbolizē intelektuāļa likteni totalitārā režīmā. Tomēr viņa mākslinieciskais mantojums sniedzas daudz tālāk par sarežģītajām attiecībām ar varas iestādēm.
Holandiešu komponists Luiss Andrīsens savulaik komponistus dalīja divās kategorijās - "ezīšos", kas turas pie viena principa, un "lapsās", kas nemitīgi meklē jaunus virzienus. Šostakovičs bijis tipiska "lapsa" - gan mūzikā, gan raksturā. Amerikāņu diriģents Roberts Krafts viņu aprakstījis kā nervozu, pastāvīgi smēķējošu cilvēku ar izteiksmīgu, inteliģentu seju, kurš tomēr uz skatuves pārvērtās pārliecinātā virtuozā.
Kino un džeza ietekme
Studiju gados Šostakovičs pelnījis, spēlējot klavieres mēmajām filmām, un šī pieredze - kontrasti starp ainām, noskaņu maiņas, mūzikas un attēla pretstati - vēlāk ietekmēja viņa komponēšanas stilu. Viņš rakstījis mūziku vairākām filmām, tostarp "Jaunajai Babilonai" (1929) un vēlākajām Grigorija Kozinceva Šekspīra ekranizācijām. Pēc komponista nāves viņa darbus izmantojuši arī citi režisori, piemēram, Stenlijs Kubriks filmā "Eyes Wide Shut".
Šostakovičs interesējies arī par džezu, ko padomju ideologi nosodīja - tas viņam sniedzis papildu iemeslu to izmantot. 1927. gadā viņš 45 minūtēs uzrakstījis orķestra aranžējumu Vinsenta Jūmensa džeza standartam "Tea for Two", vēlāk komponējot arī svītas džeza un varietē orķestriem.
Simfoniskais mantojums
Šostakoviča simfonijas ir ārkārtīgi daudzveidīgas - no tradicionālajām līdz modernistiskajām. Īpaši izceļas 1969. gadā pabeigtā 14. simfonija kamerorķestrim ar solistiem, kas veidota pēc četru dzejnieku - Federiko Garsijas Lorkas, Gijoma Apolinēra, Vilhelma Kīhelbekera un Reinera Marijas Rilkes - dzejoļiem, un kuras caurviju tēma ir nāve.
Šostakovičs pazīstams arī ar savu darbu Ļeņingradas blokādes laikā ugunsdzēsēju vienībā, ko iemūžinājis 1942. gada "Time" žurnāla vāks.
