Dokumentālā filma stāsta par represijām klusinātajā Baltkrievijā
Režisora Andreja Kucilas dokumentālā filma "Vēstules no apklusinātās valsts" pirmizrādi piedzīvo Venēcijas kinofestivālā, atainojot Baltkrievijas varas iestāžu represijas pret disidentiem. Filma veidota, izmantojot politieslodzīto vēstules, jo atgriešanās valstī filmēšanai režisoram nebija iespējama.
Baltkrievu režisora Andreja Kucilas jaunā dokumentālā filma "Vēstules no apklusinātās valsts" 9. septembrī piedzīvo pirmizrādi Venēcijas kinofestivālā. Filmu līdzproducējusi Vācijas raidorganizācija DW, un tā atspoguļo valsts represiju sistēmu, kas Baltkrievijā turpinās kopš 2020. gada protestiem pret strīdīgajiem prezidenta vēlēšanu rezultātiem.
Pēc masveida protestiem pastāvēja cerības, ka autoritārā līdera Aleksandra Lukašenko režīms beigsies, taču vietā sekoja nepieredzēta represiju kampaņa, kas turpinās joprojām. Cilvēktiesību organizācija "Viasna" kopš 2020. gada ir dokumentējusi vismaz 65 000 politiski motivētu aizturēšanu un apcietinājumu gadījumu.
Vēstules kā izejas punkts
Tā kā atgriešanās Baltkrievijā filmēšanai nebija droša izvēle, Kucila par pamatu filmai izmantoja vēstules, ko rakstījuši politieslodzītie. Viņš izlasījis tūkstošiem šādu vēstuļu un izvēlējies vairākus varoņus — politieslodzītos, trimdiniekus un pagrīdes aktīvistus, kuru stāsti atspoguļo dažādus represiju aspektus.
Viens no filmas varoņiem ir vides aktīvists un opozīcijas pārstāvis Vitolds Ašuraks, kurš par piedalīšanos protestos saņēma piecu gadu cietumsodu un miris ieslodzījumā aizdomīgos apstākļos. Filmā iekļauti arī animēti fragmenti, kas balstīti uz jaunas studentes Kasjas Budzko zīmējumiem — viņa par protestu dalību notiesāta uz diviem ar pusi gadiem. Vēl viens varonis ir bijušais izmeklētājs Andrejs Ostapovičs, kurš 2020. gada augustā atkāpās no amata, publiski nosodot policijas vardarbību pret protestētājiem, un pēc tam bija spiests pamest valsti.
Cerība ilgtermiņā
Kucila atzīst, ka viņa paša izjūtas ir pretrunīgas, taču uzsver ilgtermiņa skatījumu — atgādinot, ka pirms 200 gadiem Baltkrievija pat nepastāvēja kartē, kas liecina par ilgstošu cīņu par valsts brīvību. Viņaprāt, cerību sniedz solidaritāte, cilvēku savstarpējā saikne un mīlestība, un tieši to, viņš uzskata, parāda arī filma.
