Eiroparlamenta deputāts Rafaels Gliksmanis gatavojas paziņot par kandidatūru Francijas prezidenta vēlēšanās

Centriski kreisais Eiroparlamenta deputāts Rafaels Gliksmanis tuvāko dienu laikā plāno oficiāli paziņot par savu kandidatūru nākamā gada Francijas prezidenta vēlēšanās, liecina trīs viņam tuvu stāvošu personu sniegtā informācija. Paziņojums, visticamāk, tiks izteikts svētdienas raidījumā populārā televīzijas intervijā.

Gliksmanis plāno piedalīties slēgtā priekšvēlēšanu sacensībā, ko organizē Sociālistiskā partija. Līdz šim tajā pieteikušies arī bijusī prezidenta amata kandidāte Segolēna Ruajāla, kura 2007. gadā zaudēja Nikolā Sarkozī, kā arī deputāts Filips Brēns. Arī Sociālistiskās partijas līderis Olivjē Fors apsver dalību šajās priekšvēlēšanās.

Sarežģīta situācija kreisajā spārnā

Uzvara priekšvēlēšanās nodrošinātu Gliksmanim Sociālistiskās partijas atbalstu, taču pati partija pēdējā laikā piedzīvo grūtības piesaistīt vēlētājus un cieš no iekšējām nesaskaņām. Vairāki ietekmīgi sociālisti, tostarp bijušais prezidents Fransuā Olands un bijušais premjerministrs Bernārs Kazenēvs, ir mājienu formā pauduši nodomu nepiedalīties partijas priekšvēlēšanās un startēt kā neatkarīgi kandidāti.

Aptaujas gan liecina, ka Gliksmanis, kurš vada savu nelielo partiju "Place Publique", ir vislabāk pozicionētais kreisā centra politiķis — pēc tam, kad viņš 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās sociālistus un to sabiedrotos noveda līdz stabilai trešajai vietai. Tomēr gan viņš, gan pārējie kandidāti būtiski atpaliek no galēji labējās kandidātes Marinas Le Penas, kura aptaujās ir līdere.

Ja neviens kandidāts pirmajā kārtā nesaņem vairāk par 50 procentiem balsu, seko otrā kārta. Ja aptaujas piepildīsies, Le Pena gandrīz noteikti iekļūs finālā. Lai to panāktu arī Gliksmanim, viņam jāapsteidz tādi centriski un labēji centriski konkurenti kā Eduārs Filips, kā arī radikālais kreisais politiķis Žans Liks Melanšons, kurš savu kandidatūru pieteica maijā un aptaujās pašlaik nedaudz apsteidz Gliksmani.

Abi politiķi ir asi konkurenti ar atšķirīgiem uzskatiem — par Francijas dalību NATO, ko Melanšons noraida, bet Gliksmanis atbalsta, kā arī par pensiju reformu. Melanšons solījis pazemināt pensionēšanās vecumu līdz 60 gadiem, bet Gliksmanis uzskata, ka pensionēšanās vecumam vajadzētu būt saistītam ar paredzamo dzīves ilgumu un darba apstākļiem.