Eiropas kara spēle: kā Krievijas uzbrukuma Lietuvai scenārijā izmantot Ukrainas pieredzi
Septembrī Telavivā notika kara spēle par Krievijas eskalāciju pret Lietuvu, kurā piedalījās arī Ukrainas pārstāvji. Spēle parādīja Eiropas nesaskaņotības vietas un jautājumu, kā izmantot Ukrainas kaujas pieredzi.
Septembra vidū Telavivā notika kara spēle jeb militāra simulācija, kurā Eiropas eksperti pārbaudīja, kā Vācija un tās sabiedrotie rīkotos, ja Krievija eskalētu situāciju pie Lietuvas robežas, NATO ziemeļaustrumu flangā. Spēli organizēja Frīdriha Naumana fonds un Izraēlas Nacionālās drošības pētījumu institūts (INSS). Piedalījās dalībnieki no Vācijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas, Izraēlas un ASV. Ukrainas lomā iejutās raksta autore, Ukrainas medija "Ukrainska Pravda" kolumnas autore, kas aprakstīja savu pieredzi.
Kas bija pirms tam
Spēli veidoja kā atbildi uz iepriekšējā gadā notikušo simulāciju Ernstfall, ko rīkoja Vācijas izdevums WELT kopā ar Hamburgas Bundesvēra universitātes kara spēļu centru. Tajā Krievija okupēja Lietuvas teritoriju, tostarp Marijampoles pilsētu, bet Vācijas brigāde palika kazarmās. Vācu spēlētāju instinkts bija mazināt spriedzi, nevis uzvarēt, un ASV palīdzību nesniedza.
Šīs spēles scenārijs
Scenārijs sākās 2027. gada martā. Krievija paziņoja par humanitāro krīzi Kaļiņingradā un nosūtīja turp humanitāro konvoju, bet Viļņa piekrita to laist cauri tikai pēc starptautiskas pārbaudes un bez bruņota pavadījuma. Maskava izvirzīja ultimātu uz sešām stundām. Vācija šoreiz rīkojās asāk: sagatavoja kaujai gatavībā 45. brigādi, atļāva piegādāt Ukrainai raķetes Taurus un ķērās pie Krievijas ēnu naftas flotes. Krievija atbildēja ar eskalāciju, un pie robežas notika apšaude. NATO aktivizēja reģionālos aizsardzības plānus, bet ne 5. pantu. ASV izvēlējās sarunas ar Kremli pār Eiropas galvām.
NATO lūdza Ukrainu dzīvot ar droniem, taču izrādījās, ka trūkst cilvēku, kas tos vadītu. Spēle noslēdzās ar neskaidru iznākumu: kompromisa piedāvājumu izjauca nezināmas izcelsmes dronu uzbrukums Polijā.
Secinājumi
Dalībnieki norādīja uz Eiropas lēmumu pieņemšanas lēnumu, NATO un ES sadarbības trūkumiem un ASV ietekmi. Autore uzsver, ka Eiropa Ukrainu uztver kā risku, nevis kā spēju, uz kuru var balstīties kopīgā plānošanā.
