Glengarry Glen Ross: dzimumu maiņa nenes panākumu Old Vic iestudējumā

Jauns skatījums uz Mameta klasiku

Deivida Mameta drāma «Glengarry Glen Ross» ir asprātīgs 80. gadu kapitālisma portretējums, kurā galvenā uzmanība pievērsta ātri runājošiem Čikāgas nekustamo īpašumu pārdevējiem. Pārsteidzoši, ka ideja par visu lomu atveidošanu ar sievietēm nākusi no paša Mameta.

Režisors Patriks Mārbers, kurš iepriekš iestudēja lugu ar vīriešu ansambli Brodvejā, tagad piedāvā versiju, kurā aktrises tēlo vīriešus. Tērpi – bikškostīmi, svārki un augsti papēži – rada distanci starp tēlu un aktrisi, uzsverot, ka mēs redzam «vīrišķības izspēlēšanu».

Aktierspēle un noskaņa

Indira Varma kā pieredzējušais pārdevējs Levene atveido dusmīgu, kliedzošu vīrieti, taču bez Džeka Lemmona 1992. gada filmas versijā redzētās traģēdijas. Rosa Salazara kā Roma ir izrādes spilgtākā daļa – viņa tēlo gludu darījumu slēdzēju, kas prasa līdzjūtību.

Pārējie tēli – bailīgais Āronovs (Nensija Kreina) un skarbais Moss (Nikija Vordlija) – ir mazāk izteikti. Turpretī Viljamsona (Doroteja Maijere-Beneta) ir kluss kontrolieris bez īstas draudības.

Trūkst tumšās puses

Lai gan izrāde ir humoristiska, tā zaudē oriģinālā drāmas tumšumu. Augstā enerģija un skaļums kļūst nogurdinoši un izlīdzina noskaņu. Recenzents norāda, ka fokuss ir uz vīrišķības izsmiešanu, nevis uz kapitālisma kritiku vai dzimumu lomu izpēti.

Mārtberga iestudējums neaktualizē korporatīvo pasauli, lai gan tādi seriāli kā «Industry» parāda, ka sievietes ir tikpat agresīvas varas spēlēs. Rodas jautājums, kāpēc aktrises tēlo vīriešus, nevis spēlē sieviešu versijas no Mameta kapitālistēm, īpaši Mārgaretas Tečeres laikmetā.

Recenzents secina, ka dzimumu maiņas mērķis paliek neskaidrs. Izrāde Old Vic teātrī Londonā skatāma līdz 18. jūlijam.