Igaunijā kritizē plānu neatliekamās palīdzības nodaļām noteikt reibuma pakāpi
Igaunijas Iekšlietu ministrijas izstrādātie grozījumi paredz, ka aizdomās par apreibinošu vielu ietekmē vadīšanu aizturētu personu reibuma stāvokli varētu noteikt EMO nodaļās. Kritiķi brīdina, ka tas vēl vairāk noslogos jau tā pārpildītās neatliekamās palīdzības nodaļas.
Igaunijas Iekšlietu ministrija strādā pie grozījumiem Sabiedriskās kārtības aizsardzības likumā, kas attiektos uz personu reibuma stāvokļa noteikšanu — piemēram, gadījumos, kad rodas aizdomas par transportlīdzekļa vadīšanu narkotisko vielu ietekmē. Deklarētais mērķis ir paātrināt procesu un samazināt slodzi ārstiem, taču piedāvātais risinājums paredz šo uzdevumu uzticēt neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļām (EMO), kuras jau šobrīd strādā ar pārslodzi.
Kritika vērsta uz to, ka reibuma stāvokļa noteikšana nav ārstēšana un netiek uzskatīta par medicīnisku pakalpojumu — to atzīst arī paša likumprojekta paskaidrojošais raksts. Ja šis darbs nav saistīts ar ārstēšanu, rodas jautājums, kāpēc tas vispār būtu jāveic slimnīcā.
EMO uzdevums ir glābt to cilvēku dzīvības, kuru veselība ir apdraudēta, un darīt to ātri. Ja valsts uzliek papildu pienākumu — novērtēt personas skaidrību un sastādīt par to protokolu —, tam nepieciešamais papildu personāls neradīsies no nekā. Šis laiks tiks atņemts citiem pacientiem, piemēram, tiem, kas gaida palīdzību sāpju vai elpošanas problēmu dēļ.
Paskaidrojošajā rakstā norādīts, ka jau tagad, kopš Tartu Universitātes klīnikas psihiatriskā slimnīca pārtraukusi sniegt attiecīgo pakalpojumu paātrinātā kārtībā, policija ir spiesta vērsties tieši EMO, kas palielinājis gaidīšanas laiku. Tuvākajos gados stāsies spēkā arī neatliekamās palīdzības reforma, kas EMO nodaļām nesīs vēl vairāk pacientu.
Atbildības un apmācības jautājumi
Ārstēšana un pierādījumu sagatavošana tiesai ir divi principiāli atšķirīgi uzdevumi, kurus nedrīkstētu jaukt — ārstējot, mediķis ir pacienta pusē, savukārt sastādot izziņu policijai, viņš kļūst par valsts instrumentu. Likumprojekts neparedz skaidrību par to, kas un kā apmācīs medicīnas māsas šim uzdevumam, kas būs atbildīgs kļūdainas novērtējuma gadījumā un kā tiks segta atbildība, ja pieļautajā urīna parauga ņemšanas procedūrā ar katetru rodas komplikācijas, piemēram, asiņošana vai traumas.
Kritiķi norāda, ka valstij šis uzdevums būtu jāorganizē loģiskākās vietās — policijas iecirkņos, izskurbtuvēs vai ekspertu iestādēs —, nevis jāuzveļ jau pārslogotajām slimnīcām. Slimnīcas un mediķu organizācijas savus iebildumus jau iesniegušas iepriekš, taču tie lielā mērā ignorēti.
