Igaunijā slavē mazpilsētas: kāpēc bērniem labāk dzīvot nevis Tallinā
Igauņu komentētājs Rauls Rebāne raksta, ka Igaunijas apriņķu centri ar 10–20 tūkstošiem iedzīvotāju ir ideāla vide bērnu audzināšanai, jo tur bērni var patstāvīgi un droši pārvietoties starp skolu, treniņiem un mājām.
Igauņu žurnālists un komentētājs Rauls Rebāne publicējis pārdomas par to, kura vieta ir vislabākā bērnu audzināšanai — un secina, ka tā nav galvaspilsēta, bet vidēja lieluma pilsēta.
Rebāne atsaucas uz sarunu ar islandiešu treneri Vesteinu Hafsteinsonu, kurš trenējis diska metēju Gerdu Kanteru. Treneris, kas dzīvojis vairākās Ziemeļvalstu pilsētās, uzskata, ka labākā vide bērniem ir pilsētas ar 10 000–20 000 iedzīvotāju. Tur parasti ir labas skolas, plašas iespējas sportā un mūzikā, bet galvenā priekšrocība ir laika ietaupījums un drošība.
Patstāvīga pārvietošanās
Ziemeļvalstu pētījumos lietots jēdziens "bērnu patstāvīgā mobilitāte" — spēja 10 līdz 14 gadus veciem bērniem pašiem tikt no skolas uz treniņu, mūzikas skolu un mājām. Lielpilsētā šis ceļš var prasīt stundu vai vairāk — Maskavā ar autobusu vai metro līdz divām stundām, savukārt nelielā pilsētā tas aizņem 20–40 minūtes, turklāt kājām vai ar velosipēdu.
Rebāne izmanto jēdzienu "tieši piemērots" (Goldilocks zone) — pilsēta, kas ir pietiekami liela, lai piedāvātu izvēli, bet pietiekami maza, lai bērns tiktu pie šīm iespējām patstāvīgi. Pēc pētījumiem, ierobežota bērnu patstāvīgā mobilitāte ir, piemēram, Francijā, Izraēlā, Brazīlijā, Īrijā, Austrālijā, Portugālē, Itālijā un Kanādā.
Autors min, ka igauņu apriņķu centri — Viļandi, Vorū, Rakvere, Kuresāre, Hāpsalu un citi — šim modelim atbilst gandrīz ideāli: tajos ir skolas, sports, mūzika un pakalpojumi, bet pilsētu var pārbraukt ar velosipēdu 10–15 minūtēs. Kā piemēru viņš min, ka pēdējais individuālais olimpiskais čempions no Tallinas bija slidotājs Antss Antsons 1964. gadā, lai gan galvaspilsētai ir aptuveni tikpat daudz iedzīvotāju, naudas un iespēju, cik visai pārējai Igaunijai kopā.
Rebāne secina, ka Igaunija seko Ziemeļvalstu un Vācijas modelim, kurā bērns pārvietojas patstāvīgi, nevis Lielbritānijas un Dienvideiropas modelim, kurā bērnu visur pavada pieaugušais ar automašīnu.
