Igaunijas nāves pētnieks trīs mēnešus pētījis Meksikas attieksmi pret nāvi

Igaunijas nāves pētnieks Karls Kjasnapuu (Karl Käsnapuu) raidījumā Ringvaade, ko rāda Igaunijas sabiedriskais medijs ERR, pastāstīja par trīs mēnešiem, ko pavadījis Meksikā, pētot vietējo kultūru un attieksmi pret nāvi. Tur viņš apmeklēja arī Santa Muertes altāri Mehiko bīstamākajā rajonā.

Pēc pētnieka teiktā, Meksika ir vienīgā Rietumu valsts, kurā visu 20. gadsimtu atklāti runāja par nāvi, kamēr Igaunijā tā bija tabu tēma. Tieši Meksikā pirms 18 gadiem sākās viņa ceļš nāves pētniecībā, un tad viņš sapratis, ka nāve jāpēta akadēmiski.

Santa Muertes altāris Tepito rajonā

Kjasnapuu zināja par Santa Muertes kultu — reliģiju, kas saistīta ar nāves godināšanu. Taču viņam nebija zināms, ka Mehiko bīstamākajā rajonā Tepito atrodas šīs reliģijas pirmais altāris. To pie sava nama uzstādījusi sieviete. Saskaņā ar vienu versiju, viņas dēls ilgi atradies cietumā, bet pēc atbrīvošanas dāvinājis mātei lielu Santa Muertes statuju kā pateicību par to, ka viņa viņu nav aizmirsusi.

Vēlāk pie altāra sāka nākt cilvēki. Pētnieks stāsta, ka no nāves lūdz dažādas lietas. Esot teiciens, ka Santa Muerte jeb nāves dieviete nav untumaina un tai var lūgt jebko, taču apmaiņā jāatdod kaut kas pretī. Tiek stāstīts arī, ka kāds izlūdzies naudu, bet pēc tam miris viņa māte.

Kjasnapuu atzina, ka arī pats izjutis bailes, dodoties uz šo rajonu. Patiesībā nekas bīstams nenotika, taču visu laiku bijis nelāgi ap sirdi.

Zipolites pludmale

Meksikā viņš apmeklēja arī tā dēvēto mirušo pludmali — Zipolites pludmali Oahakas štata piekrastē. Tagad tā brīnumainā kārtā ieguvusi atļauju būt nūdistu pludmalei. Vienlaikus okeānā tur ir zemūdens straumes, kuru dēļ cilvēki pastāvīgi slīkst.

Par cilvēka dzīvi pētnieks sacīja, ka ciešanas ir cilvēka eksistences daļa: kad dzīvē iestājas grūti laiki un mēs kaut ko pārvaram, pēc tam kļūstam nobriedušāki.