Iznācis pētījums par 426 starpkaru Latvijas policijas ierēdņiem
Šoruden izdota biogrāfiska vārdnīca par 426 Latvijas policijas ierēdņiem laikā starp diviem pasaules kariem. Tā ir viena no pirmajām šādām izdevumiem, kas veltīts ierindas valsts darbiniekiem, nevis ievērojamām personām.
Šoruden klajā nākusi biogrāfiska vārdnīca, kurā apkopota informācija par 426 Latvijas policijas ierēdņiem starpkaru periodā, kad Latvija bija neatkarīga valsts. Izdevums ir viens no pirmajiem mēģinājumiem aplūkot tos valsts darbiniekus, kuru vārdi vēstures grāmatās minēti reti vai nav minēti vispār.
Vēsturnieki līdz šim biogrāfiskās vārdnīcas lielākoties veltījuši valstsvīriem, diplomātiem, virsniekiem un citiem pazīstamiem cilvēkiem. Latvijas valsts ikdienas darbu tomēr nodrošināja arī tūkstošiem ierēdņu. Jaunā vārdnīca noder kā uzziņu avots gan vēsturniekiem, gan tiem, kas pēta savas dzimtas vēsturi.
Policiju veidoja no nulles
Vienu no grāmatas sastādītājiem, vēsturnieku Valteru Ščerbinski, citē portāls Delfi. Viņš norāda, ka pēc valsts dibināšanas visa pārvaldes sistēma tika veidota burtiski no nulles, un tas attiecās ne tikai uz policiju. Darbiniekiem policijā bija jābūt uzticamiem, ar vajadzīgajām iemaņām un vēlmi strādāt. Ja šie nosacījumi sakrita, cilvēku pieņēma darbā. Bieži cilvēki policijā nonāca nejauši un vēlāk izrādījās darbam nepiemēroti, taču tā esot bijis arī citās nozarēs.
Ščerbinskis stāsta, ka 20. gados īpaši grūti darbiniekus bija atrast Latgalē, kur trūka cilvēku, kas labi runātu un rakstītu latviski. Viņš atzīst, ka tolaik policijā strādāja arī gadījuma rakstura cilvēki.
Par vadošajiem policijas darbiniekiem 1927. gada maijā Latvijas Nacionālā arhīva fotogrāfijā redzami Rīgas prefekts Teodors Grīnvalds, Politiskās pārvaldes priekšnieks Valdemārs Ozoliņš un Kriminālās policijas pārvaldes priekšnieks Gustavs Tīfentāls.
