Jāņu «nepareizas svinēšanas» vēsture: no 18. gadsimta līdz Ulmaņa režīmam

Kopš viduslaikiem 24. jūnijs ir datums, kad satiekas divi Eiropas kultūras pamatslāņi. Kristīgajā tradīcijā tā ir Jāņa Kristītāja dzimšanas diena, kas tiek uzskatīta par vieniem no gada būtiskākajiem reliģiskajiem svētkiem. Tomēr, tiklīdz svinības atstāja baznīcas telpas, zemnieki – kas vēsturiski veidoja lielāko daļu Eiropas iedzīvotāju – nodevās jautrībai un pagānu auglības rituāliem, kuru saknes meklējamas tūkstošiem gadu senā pagātnē.

Šīs tradīcijas ietvēra ugunskurus, vainagu pīšanu, dziedāšanu, dejošanu, uzdzīvi un negulētu nakti – elementi, kas mūsdienās var šķist raksturīgi tikai latviešu Jāņiem, bet patiesībā bija sastopami visā Eiropā. Laikā no 18. gadsimta līdz Kārļa Ulmaņa režīmam varas iestādes un baznīca bieži centās ierobežot šos «nepareizi» svinētos svētkus, uzskatot pagānu prakses par nesavienojamām ar kristīgo mācību.

Vēsturnieki norāda, ka šī cīņa starp oficiālo reliģiju un tautas tradīcijām nebija unikāla Latvijai – līdzīgas tendences vērojamas visā Eiropā. Tomēr Latvijas gadījumā īpaša loma bija nacionālās identitātes veidošanās procesam, kurā Jāņi kļuva par svarīgu simbolu. Ulmaņa režīma laikā (1934–1940) tradīcijas tika akcentētas kā latviskuma izpausme, lai gan joprojām tika kontrolētas, lai tās atbilstu oficiālajai ideoloģijai.

Mūsdienās Jāņi ir vieni no populārākajiem latviešu svētkiem, kas apvieno gan kristīgo mantojumu, gan senās pagānu tradīcijas. Šī vēsture atgādina, ka svētki, ko mēs šodien svinam, veidojušies ilgstošā mijiedarbībā starp dažādiem kultūras slāņiem un varas struktūrām.