Kā Ukrainā klusē par kara cenu, mobilizācijas problēmām un pazemojumiem armijā
Ukrainā pēc pilna mēroga iebrukuma sākuma izveidojusies vesela sabiedrības un armijas tabu tēmu sistēma — no kara upuru skaita līdz vardarbībai armijā. Psihologi un kareivji stāsta, kāpēc cilvēki izvēlas klusēt vai maldina paši sevi.
Kopš 2022. gada 24. februāra Ukrainas informatīvajā telpā izveidojusies sistēma no tēmām, kuras sabiedrība izvēlas neapspriest — sākot ar korupciju varas struktūrās, beidzot ar noziegumiem armijā. Pirmajā kara gadā pastāvēja klusa vienošanās nekritizēt valsts vadību, taču laika gaitā tā izzuda — korupcijas skandāli kļuva publiski, bet cerības par ātru kara beigām sadūrās ar frontes realitāti. Kijevas Starptautiskā socioloģijas institūta aptaujas liecina, ka 2023. gada rudenī 70% ukraiņu uzskatīja kritiku pret varu par nepieciešamu kara laikā, bet divus gadus vēlāk šis rādītājs sasniedza 90%.
"Ukrainska Pravda" apkopojusi piecas tēmas, kas civiliedzīvotājiem paliek visgrūtāk apspriežamas: kara cena cilvēku upuru un materiālo zaudējumu izteiksmē, sakāves iespējamība, teritoriālas piekāpšanās kā iespējamā miera nosacījums, problēmas mobilizācijā un armijas nodrošinājumā, kā arī neskaidrā nākotne ilgstoša kara apstākļos.
Pašcenzūra un cenzūra sabiedrībā
Politiskā psiholoģe Svetlana Čuņiha skaidro, ka pastāv atšķirība starp pašcenzūru — kad cilvēks pats izvairās runāt par kaut ko nevēlamu — un cenzūru, kad tēma ir formāli aizliegta. Mobilizācija esot temats, kur abas parādības savijas: sabiedrībā pastāv divi konkurējoši viedokļi — vieni izvairīšanos no dienesta uzskata par kaunpilnu, citi to attaisno, un ar laiku iecietība pret izvairīšanos pieaug. Dati par cilvēku un materiālajiem zaudējumiem valstī esot slepeni, un arī sabiedrība pati izvairās par to domāt, jo šī informācija varētu mazināt cerību un pretošanās spēju. Tāpat neviens atklāti nerunā, uz kādām piekāpšanās robežām Ukraina būtu gatava iet miera labā.
Kāpēc cilvēki maldina paši sevi
Psihoanalītiķis Jurijs Prohaskо norāda, ka pašapmānam ir divi cēloņi — pašsaglabāšanās instinkts un takta izjūta līdzcilvēku vidū, ko karš vēl vairāk pastiprina. Cilvēki bieži vienlaikus atzīst mobilizācijas nepieciešamību un cer, ka tā neskars viņus pašus vai tuviniekus. Visgrūtāk esot pieņemt domu, ka karš var neizbeigties viņu dzīves laikā — tas kavē pieņemt lēmumus par nākotni, ģimenes veidošanu vai palikšanu valstī.
Klusēšana armijā
Arī militārpersonu vidū pastāv tabu tēmas — komandvadības kritika, karavīru drošība, pazemojumi un vardarbība armijā, privāti pakalpojumi komandieriem un nelikumīgas vienošanās ar augstāko vadību. Anonīmi runājošs brīvprātīgais stāsta, ka karavīri filtrē informāciju drošības apsvērumu dēļ, bieži slēpj savu patieso lomu armijā, kā arī baidās kritizēt komandierus, jo dienesta apstākļi pilnībā ir atkarīgi no vadības.
