Kā vārdi veido bērna pašvērtējumu: vai teikt “tu esi slikts” vai “tu izdarīji sliktu izvēli”?

Kāda māte dalās pieredzē par savu četrgadīgo meitu, kura bērnudārzā saspiedusi klasesbiedru. Pēc audzinātājas teiktā, meitene vēlējusies iegūt krēslu, uz kura sēdējis cits bērns. Kad viņa lūgusi atdot krēslu un saņēmusi atteikumu, meitene piedāvājusi darījumu: “Vai tu man atdod krēslu, vai es tevi saspiedīšu.” Krēslu viņa tā arī nesaņēma.

Audzinātāja redzējusi notikušo un likusi bērnam turēt rokas pie sevis. Dienas beigās viņa pastāstījusi mātei par incidentu, bet lūgusi nepieminēt to meitai, ļaujot bērnam pašam atzīties. Pēc dažām dienām meitene patiešām atzinusies un nopietni izskaidrojusi savu rīcību. Māte prāto, kā pareizi reaģēt: lamāt un sodīt, pasmieties un aizmirst, vai analizēt un saprast.

Šis gadījums aktualizē jautājumu par to, kā vecāku vārdi – vai tie ir vērtējoši (“tu esi slikts”) vai aprakstoši (“tu izdarīji sliktu izvēli”) – ietekmē bērna pašvērtējumu un uzvedību nākotnē.