Kādas kara tēmas Ukrainā tabuē sabiedrība un kāpēc
Ukrainas eksperti un kareivis stāsta, kādas ar karu saistītas tēmas civiliedzīvotāji un militārpersonas izvairās apspriest atklāti, un skaidro pašcenzūras un pašapmāna mehānismus.
Vairāk nekā trīs gadus pēc pilna mēroga iebrukuma sākuma Ukrainas sabiedrībā joprojām pastāv virkne tēmu, kuras tiek uzskatītas par nepiemērotām atklātai diskusijai. Kā vēsta Ukrainska Pravda, sākotnēji pēc 2022. gada 24. februāra sabiedrībā izveidojās klusējošs vienojums neizrunāt to, kas varētu šķelt sabiedrību vai kaitēt valsts starptautiskajam tēlam — no korupcijas varas iestādēs līdz noziegumiem armijā. Tomēr laika gaitā attieksme mainījusies: aptaujas liecina, ka, ja 2023. gada rudenī 70% ukraiņu uzskatīja kritiku pret varu kara laikā par nepieciešamu, tad divus gadus vēlāk šāds viedoklis bija jau 90% iedzīvotāju.
Civiliedzīvotāju tabu
Politiskā psiholoģe Svetlana Čuņihina un psihoanalītiķis Jurijs Prohaško izdala piecas galvenās tēmas, ko civiliedzīvotāji izvairās apspriest: kara reālās cilvēku un materiālās izmaksas, sakāves scenārijs, teritoriālas piekāpšanās iespējamā miera līguma vārdā, mobilizācijas un armijas nodrošinājuma problēmas, kā arī nenoteiktība par nākotni ieilgušā karā. Eksperti norāda, ka valstī nav pilnīgas statistikas par zaudējumiem, un daudzi apzināti izvairās domāt par kara reālo cenu, lai nezaudētu cerību. Mobilizācija tiek raksturota kā tēma, kas vienlaikus pakļauta gan cenzūrai, gan pašcenzūrai, jo sabiedrībā pastāv pretrunīgi viedokļi — daži uzskata izvairīšanos no dienesta par kaunpilnu, citi to attaisno.
Militārpersonu klusēšana
Anonīms brīvprātīgais, kurš dienestā iestājies 2024. gadā, stāstīja, ka karavīri visbiežāk izvairās runāt par komandiera kritiku, bojājumu vietu un operāciju detaļām, pazemošanu un vardarbību armijā, komandieriem sniegtiem privātiem pakalpojumiem un nelikumīgām vienošanām ar augstāko vadību. Pēc viņa vārdiem, daļa pašcenzūras ir pamatota ar drošības apsvērumiem — karavīri izvairās publiskot informāciju, kas varētu atklāt vienības atrašanās vietu vai kaujas plānus. Cita daļa saistīta ar vēlmi neatklāt patieso lomu armijā, jo daudziem mobilizētajiem, kuriem civilajā dzīvē bijis prestižs darbs, tagad jāstrādā vienkāršus dienestus, kas nozīmē sociālā statusa pazemināšanos.
Eksperti secina, ka pašcenzūras un pašapmāna robeža ir mainīga un atkarīga no konteksta, taču abas parādības kalpo kā aizsardzības mehānisms, kas ļauj sabiedrībai saglabāt spēju pretoties ilgstoša kara apstākļos.
