Kertu Saksa: 35 gadus pēc neatkarības atjaunošanas - bailes nebija, bija mierīga apņēmība

Kertu Saksa, atskatoties uz notikumiem pirms 35 gadiem, kad Igaunija atjaunoja neatkarību, argumentē, ka valsts lielākais izturības avots bija klusa apņēmība pieņemt mierīgus un izlēmīgus lēmumus kopā, saskaroties ar nenoteiktību.

Viņa atceras, kā augusta dienās 1991. gadā Maskavas pučisti nosūtīja uz Igauniju desantniekus un bruņutehniku, bet Baltijas kara apgabala komandieris paziņoja, ka puča vadītāji viņam uzticējuši augstāko varu Baltijā. Jaunieši jautāja: vai jums nebija bail?

Saksa tolaik bija studente Tartu Universitātē un nesen apprecējusies. Viņa uzturējās pie vecākiem Tallinā. Māte, toreizējā ministra vietniece, bija komandējumā Dānijā, bet māsa Zviedrijā. Viņa nezināja, vai un kad tiksies ar viņiem atkal.

20. augusta pēcpusdienā viņa kopā ar tēvu sēdēja virtuvē un klausījās radio. Ģimene nebija padomju režīma atbalstītāja – māte aktīvi darbojās Igaunijas brīvības kustībā, tēvs radīja mākslu, kas pauda nacionālo identitāti. Puča līderu acīs viņi būtu nevēlami, kas apdraudēja viņu dzīvības.

Tēvs mierīgi teica: ja situācija līdz rītam nebūs skaidra, viņi dosies uz ģimenes lauku saimniecību Sāremā un lems tālāk. Saksa atceras nevis bailes, bet tēva mierīgo apņēmību. Tas ir viņas svarīgākais atmiņas attēls no tiem izšķirošajiem mirkļiem.

Vēlā vakarā Igaunijas Augstākā padome nolēma atjaunot neatkarību un aicināja aizstāvēt Toompeu, televīzijas torni, televīzijas un radio ēkas. Saksas vīrs, toreiz vēstures students, kopā ar citiem studentiem no Tartu devās uz Tallinu aizstāvēt radio ēku autobusā, gatavojot Molotova kokteiļus. Cīņas nenotika – 21. augustā pučs izgāzās, un Igaunija kļuva brīva.

Šodien, 35 gadus vēlāk, kara Ukrainā laikā, pasaule atkal redz agresīvu vēlmi pakļaut citus. Saksa uzsver, ka Igaunijā izaugušas vairākas paaudzes, kurām brīvība ir pašsaprotama. Jauniešus patiesi interesē neatkarības atjaunošanas stāsti, un tie ir jāstāsta.

Viņa norāda, ka krīzes gatavība nav tikai krājumi un aizsardzība, bet arī savstarpēja uzticēšanās un mierīgi, bet stingri lēmumi, kas pieņemti kopā ar tuvākajiem. Šī spēja ir dziļi iesakņojusies kultūrā un to nevar apgūt no mācību grāmatām. Stāstot pieredzi, var nodot šo rīcības veidu nākamajām paaudzēm.