Kiberdrošības uzņēmuma Possible Security dibinātājs: lielāka komanda nenozīmē labākus rezultātus
Kiberdrošības uzņēmumu grupas Possible Security dibinātājs Kirils Solovjovs intervijā laikrakstam Dienas Bizness stāsta par vadīšanas izaicinājumiem un savu ceļu no bērnības aizraušanās ar datoriem līdz uzņēmējdarbībai. Viņš uzsver kvalitāti un reputāciju, nevis strauju augšanu.

Kiberdrošības uzņēmumu grupas Possible Security dibinātājs Kirils Solovjovs laikrakstam Dienas Bizness sniegtajā intervijā atzīst, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem uzņēmuma vadīšanā bijis iemācīties deleģēt pienākumus. Viņam nācies samierināties arī ar to, ka ne vienmēr viss notiek tieši tā, kā sākotnēji iecerēts.
Izaugsme nav pašmērķis
Pieredze likusi uzņēmējam pārskatīt priekšstatus par uzņēmuma attīstību. Gadu gaitā viņš pārliecinājies, ka lielāks darbinieku skaits ne vienmēr dod labākus rezultātus, jo reizēm mazāka komanda strādā efektīvāk. Tāpēc straujā paplašināšanās viņam nav mērķis. Svarīgāk esot ilgtermiņā saglabāt augstu darba kvalitāti un labu reputāciju.
Interese par datoriem kopš bērnības
Solovjovs stāsta, ka datori viņu ieinteresēja agrā bērnībā. Atšķirībā no daudziem vienaudžiem, kas tehnoloģijas izmantoja galvenokārt izklaidei, viņu vairāk saistīja ierīču darbības principi. Septiņu gadu vecumā viņš strādāja ar radinieka paša salodētu ZX Spectrum datora klonu, kuram bija jāraksta programmas. Viņš pētīja arī ierīču elektroniskās sastāvdaļas, bet ceturtajā klasē sapņoja kļūt par hakeri.
Pamatskolas laikā izplatījās tā dēvētais Černobiļas datorvīruss, kas noteiktā datumā varēja sabojāt arī skolas datorus. Solovjovs par risku brīdināja skolotāju, taču netika uzklausīts, tāpēc trijos skolas datoros nomainīja sistēmas datumu. Tie izrādījās vienīgie trīs datori, kas turpināja darboties. Pēc tam viņš četrās papīra lapās aprakstīja visu notikušo.
Skolotājas atmiņas
Viņa bijusī klases audzinātāja un datorikas skolotāja Aija Lūse atceras, ka tad, kad Kirils mācījās septītajā klasē, viņa saņēma aizvainojošu e-pastu, kas bija parakstīts cita skolēna vārdā. Izsekojot vēstules izcelsmi, viņa nonāca pie Kirila. Viņš sākumā savu vainu noliedza, bet pēc trim mēnešiem atnāca atvainoties. Viņu bija interesējis, kā skolotājai izdevies viņu atrast, un tas vairoja viņa interesi par datortīkliem. Lūse uzskata, ka ar šo izmeklēšanu ieguvusi viņa cieņu.


