Latgales dūmu pirts tradīcija – dzīva un kopjama vērtība
2025. gadā Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautā dūmu pirts tradīcija Latgalē joprojām tiek uzturēta, un to apliecina nesen atklātā izstāde ‘Dūmu pirtis Latgalē’ Ondrupiniešu lauku sētā.
Latgalē joprojām ir dzīva unikāla tradīcija – dūmu pirts jeb melnā pirts, kas 2025. gadā iekļauta Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā kā saglabājama vērtība. Atšķirībā no mūsdienu pirtīm, dūmu pirtī nav skursteņa – dūmi iziet caur akmeņu krāvumu un tiek novadīti ārā pa speciālu lūku. Šāda pirts tradīcija Latgalē saglabājusies īpaši spēcīgi, pateicoties lauku dzīvesveidam un lēnākai modernizācijai.
Pirts tika celta kā neliela guļbūve ar zemām durvīm un paaugstinātu slieksni, lai samazinātu siltuma zudumus. Centrālais elements ir atklāts akmens krāvums, kas ilgi uztur siltumu. Kūrināšanai izmanto cietkoksni, un process aizņem 2–3 stundas. Pēc izkurināšanas dūmus izvēdina, izpelna ogles, un pirts ir gatava lietošanai.
Agrāk pirts kalpoja ne tikai higiēnai, bet arī dzemdībām, dziedniecībai un mirušo mazgāšanai. To uzskatīja par mātes dievietes Māras telpu, un tā bieži bija pirmā ēka, ko uzcēla jaunsaimniecībā. Mūsdienās zināšanas par dūmu pirti atdzimst – notiek apmācības, semināri un festivāli.
Par tradīcijas dzīvotspēju liecina 5. jūlijā Ondrupiniešu lauku sētā (Krāslavas novads) atklātā izstāde ‘Dūmu pirtis Latgalē’. Tās autore Ilze Pauliņa-Saltā, jaunā pirtniece, apkopojusi astoņus stāstus par joprojām funkcionējošām dūmu pirtīm vairākos pagastos. Apmeklētāji var iepazīt autentisku dūmu pirti, ko 2000. gadā pārcēla no Libiņu sola un atjaunoja atbilstoši sākotnējiem principiem. Viens no stāstiem vēsta par saimnieku, kurš pats esot dzimis dūmu pirtī.
