Liepiņi aicina nebaidīties analizēt kalnu traģēdijas: tā nav bojāgājušo reputācijas graušana
Latvijas alpīnisti Kristīne un Kristaps Liepiņi uzsver, ka pēc traģiskiem negadījumiem kalnos nepieciešama rūpīga notikušā analīze, nevis tikai līdzjūtība vai vainas meklēšana. Šāda pieeja ļauj nākamajiem kāpējiem mācīties no kļūdām.
Pēdējā laikā notikuši vairāki traģiski negadījumi, kuros iesaistīti Latvijas kalnu kāpēji – trīs cilvēki gāja bojā, krītot no Denali Aļaskā, savukārt Monblāna masīvā cieta kāda alpīniste no Latvijas. Sabiedrība parasti seko glābšanas darbiem un izsaka līdzjūtību, taču pēc tam saruna bieži vien apraujas.
Alpīnisti un instruktori Kristīne Liepiņa un Kristaps Liepiņš LETA podkāstā "Kas tas vispār bija?!" norāda, ka ar līdzjūtību vien nepietiek. Pēc viņu domām, nepieciešams veikt sistemātisku negadījumu analīzi, lai saprastu, kas noticis, kādi lēmumi pieņemti un ko nākamie kāpēji varētu darīt citādi. Publiskajā telpā pēc traģēdijām nereti parādās divas galējības – daži cietušos pasludina par varoņiem, citi – par pašvainīgiem. Abos gadījumos zūd būtiskākais: izpratne par situācijas attīstību.
"Pasaulē pēc katra negadījuma, kas notiek kalnos, notiek nelaimes gadījuma analīze. Sabiedrībai ir pieejama informācija par to, kas noticis, kāpēc tas noticis, kādas likumsakarības bijušas un kādas kļūdas pieļautas," skaidro Kristīne Liepiņa. Viņa uzsver, ka ne vienmēr tiek pieļautas kļūdas – dažreiz daba pasaka savu vārdu. Analīze sākas jau ar maršruta izvēli, grupas sagatavotību, ekipējumu un laikapstākļiem, tā ir normāla prakse citviet pasaulē.
Kristaps Liepiņš norāda, ka Latvijā šāda saruna bieži iestrēgst, jo cilvēki tajā saskata personīgu uzbrukumu cietušajiem. Piemēram, runājot par Teodora Ķirša un viņa grupas bojāeju Kuka kalnā Jaunzēlandē, daudzi neļauj analizēt notikušo, uzskatot, ka tik pieredzējis alpīnists nevarēja kļūdīties. Kristaps Liepiņš tam nepiekrīt: "Ir jārunā par pieļautajām kļūdām, un tur ir vesela virkne ar kļūdām." Pēc viņa teiktā, jāskata gan grupas attieksme pret kalnu, gan lēmumi pirms došanās ceļā un notikumu attīstība maršrutā.
Liepiņi runā arī par Monblāna izmaiņām – pēdējos gados tas kļuvis ievērojami bīstamāks, taču cilvēku priekšstati mainās daudz lēnāk. Līdzīga situācija ir ar Kazbeku Kaukāzā. Fiziski spēcīgi cilvēki bieži uzskata, ka viņiem nav nepieciešama specifiska sagatavošanās, taču kalnos svarīgāka ir pareiza attieksme un prāts. Komerciālais alpīnisms padara virsotnes pieejamākas, taču reizēm rada ilūziju, ka tās ir viegli sasniedzamas. Apmeklētāju skaits un apkalpojošais personāls, kas šķērso bīstamus posmus, vairo risku.
Alpīnisti aicina nebaidīties no negadījumu analīzes, jo tā palīdz mācīties no citu kļūdām. "Dzīve varētu būt par īsu, lai mācītos tikai no savām kļūdām," uzsver Kristīne Liepiņa.
