Maārja Vaino: Tammsāres romāns «Patiesība un taisnība» parādīja igauņus kā tautu ar savu pasaules izjūtu

Igaunijas ziņu portālā ERR publicētajā komentārā Maārja Vaino atgādina, ka 1926. gada oktobrī iznāca igauņu rakstnieka Antona Hansena-Tammsāres romāns «Patiesība un taisnība». Pagājis simts gadu, un autore romānu raksturo kā vienu no igauņu kultūras pamatteksiem. Viņasprāt, tieši šādi darbi veido kopīgu apziņu un tradīciju, bez kuras nav iespējama kultūras pēctecība.

Romāna vieta kultūrā

Vaino norāda, ka «Patiesība un taisnība» ir visbiežāk uz skatuves iestudētais un visvairāk pētītais igauņu literārais darbs, kā arī viens no visvairāk lasītajiem romāniem. To lasīja pirms kara un kara laikā, Sibīrijā un trimdā, padomju ikdienā un atjaunotajā neatkarīgajā Igaunijā. Nesen iznācis jau 20. romāna pirmās daļas izdevums. Vairāk atkārtotu izdevumu ir tikai Oskara Lutsa romānam «Pavasaris».

Pēc autores domām, tas ir pirmais igauņu literatūras filozofiskais darbs, kas aplūko cilvēka esamību plašākā nozīmē. Tammsāre radījis vienlaikus mājīgu un eksistenciālu ainu, kurā izspēlētas dažādas viņu interesējušas problēmas. Romāns parādīja, ka igauņi ir tauta ar savām tradīcijām, pasauli, tieksmēm un pasaules izjūtu.

Aicinājums saglabāt obligāto literatūru

Vaino uzskata, ka romānam jāpaliek skolēnu obligāto lasāmvielu sarakstā. Viņa uzsver, ka obligātās literatūras uzdevums ir ne tikai likt lasīt labas grāmatas, bet arī veidot kultūras pēctecību. Pēc viņas domām, ja skolu beigušie vairs nepazīs tādus autorus kā Kreicvalds, Liivs, Koidula, Lutss, Tammsāre, Alvers, Tuglass, Undere, Krosa, Luiks un Kivirēhks, rastos plaisa starp jauno paaudzi un tās kultūras vidi.

Autore arī uzskata, ka sarežģītāku literatūru nevajadzētu aizstāt ar vieglāku tikai ērtības dēļ. Viņa citē literatūrzinātnieku Jaanu Undusku, kurš pamattekstu raksturojis kā tekstu, kura motīvi un tēlu struktūras ir tik cieši iesakņojušies nacionālajā apziņā, ka to izņemšana sagrautu pašu nacionālo psihi.