Marmora gleznainā mistika: kā viduslaiku mākslinieki akmenī ieraudzīja dievišķo
Jauna grāmata pēta, kā viduslaiku un renesanses glezniecībā marmors tika attēlots kā dzīva, mistiska viela, kas ļāva māksliniekiem pārkāpt perspektīvas likumus un paust garīgumu.
Mūsdienās marmors asociējas ar greznību un dārgiem interjeriem, bet pirms zinātniskās revolūcijas cilvēki tam piedēvēja maģiskas īpašības. Jaunajā grāmatā "Divine Presence" radošais direktors Kārlis Kollbics iedziļinās šajā aizmirstajā domāšanas veidā, parādot, kā viduslaiku un renesanses mākslinieki marmoru gleznoja kā dzīvu radījumu, kas spēj iemiesot debesu spēkus.
Marmora attēlojums bieži vien ignorēja perspektīvas noteikumus – tas varēja būt abstrakts, košās krāsās vai pat atdarināt porfīra rakstus, radot portālu uz citu pasauli. Kollbics norāda, ka šī prakse nebija tikai dekoratīva; tā atspoguļoja seno uzskatu, ka dievišķā klātbūtne caurstrāvo visu matēriju, arī akmeni.
Grāmatā izcelti vairāki spilgti piemēri. Zanobi Strocī "Pasludināšanā" (1440–45) marmora grīda ir pārsteidzoši abstrakta, kontrastējot ar figūru reālismu. Pjēro della Frančeskas "Pasludināšanā" (ap 1467–69) zilais marmors aizņem debesu daļu, vienlaikus atsaucoties uz zemi un debesīm. Andrea Mantenjas "Mirušā Kristus sērošanā" (ap 1483) marmora raksti atgādina asiņainu miesu, savukārt Džoto Skroveņi kapelā (ap 1303–05) redzama "grāmatu saskaņošanas" tehnika, kur griezts marmors veido simetrisku rakstu.
Īpaši interesanta ir gleznu reversa (verso) puse, ko dažkārt apgleznoja kā mākslīgu marmoru, paaugstinot koka pamatnes vērtību līdz dārgakmeņiem rotātu relikvāriju līmenim. Kollbics šo ideju pārņēmis arī savā grāmatā, izvēloties vākam Albrehta Dīrera "Kristu kā sāpju vīru" reversu.
Grāmata nav akadēmisks pētījums, bet aicinājums paskatīties uz mākslu no cita skatu punkta – meklēt skaistumu un garīgumu tajā, ko mēs parasti uztveram kā pašsaprotamu. Kā raksta Kollbics, mēs joprojām esam saglabājuši daļu no šīs domāšanas, piemēram, aizraušanos ar kristāliem un zvaigznēm.
