Mihkelsons: pastāvīgā spriedelēšana par Krievijas uzbrukumu vājina, nevis stiprina atturēšanu
Igaunijas ERR News publicētā viedokļa rakstā Marko Mihkelsons brīdina, ka pārmērīgas spekulācijas par iespējamu Krievijas uzbrukumu Eiropai faktiski novājina Rietumu atturēšanas spēju, un aicina koncentrēties uz Ukrainas atbalstīšanu uzvarai.
Viedokļa rakstā, ko publicējis ERR News, Marko Mihkelsons norāda, ka pēdējā laikā strauji pieaug spekulācijas par iespējamu Krievijas uzbrukumu Eiropai, kurās faktus sajauc ar vēlmju domāšanu un sliktāko scenāriju uzskaitījumiem. Viņaprāt, šāda pieeja nav stratēģija, bet gan bīstama tendence, jo Eiropas sabiedrotie joprojām Ukrainas karu uztver kā reģionālu teritoriālu konfliktu, nevis kā daļu no plašākiem Krievijas mērķiem.
Krievijas mērķi nav mainījušies
Autors uzsver, ka Krievijas stratēģiskais nolūks paliek nemainīgs — iznīcināt Ukrainas suverenitāti un pārveidot Eiropas drošības arhitektūru, vājinot un galu galā izjaucot NATO. Viņš atgādina par Krievijas 2021. gada decembra ultimātu, kurā tika prasīts NATO militāro infrastruktūru atvilkt līdz 1997. gada robežām — tas, pēc Mihkelsona domām, pierāda, ka Maskavas mērķis nekad nav bijis tikai Ukraina.
Mihkelsons brīdina, ka pastāvīga koncentrēšanās uz Baltijas valstīm un Poliju kā iespējamiem uzbrukuma mērķiem rada maldīgu iespaidu, ka pārējā Eiropa var palikt neskarta. Viņš norāda, ka Krievija var vājināt NATO arī bez tradicionāla militāra uzbrukuma — iejaucoties vēlēšanās, pastiprinot šķelšanos veicinošus naratīvus un izmantojot politiskās domstarpības, tostarp Francijā, Vācijā un Polijā.
Trīs soļi Rietumiem
Lai novērstu šādu attīstību, Mihkelsons aicina tā saukto "gribīgo koalīciju" īstenot trīs soļus: būtiski palielināt militāro atbalstu Ukrainai (vismaz 0,25% no IKP gadā), sagatavot militāri humanitāru misiju Ukrainas pilsētu un infrastruktūras aizsardzībai pret gaisa uzbrukumiem, kā arī pastiprināt ekonomisko spiedienu uz Krieviju. Pretējā gadījumā, viņš brīdina, var sagaidīt vairāk Krievijas teroraktu Eiropā, tostarp uzbrukumus aizsardzības uzņēmumiem un iespējamas viltus karoga operācijas, kurās vainu par upuriem NATO valstī mēģinātu novelt uz Ukrainu.
Rakstā secināts, ka padošanās noskaņas nestiprina, bet gan vājina atturēšanu — un ka Rietumu uzdevums nav prognozēt nākamo Krievijas uzbrukumu, bet nodrošināt, lai Krievijas agresija neizdotos.
