Pētniece: Igaunijas pensiju reforma sabiedrību sadalījusi divos ceļos
Piecus gadus pēc Igaunijas otrā pensiju līmeņa reformas jau trešdaļa uzkrājēju izņēmuši savus līdzekļus, un pētniece brīdina, ka patiesie uzvarētāji un zaudētāji kļūs redzami tikai pēc pāris gadu desmitiem.
Piecus gadus pēc Igaunijas pensiju reformas apmēram trešdaļa otrā pensiju līmeņa dalībnieku ir izņēmuši savus uzkrājumus, liecina Tartu Universitātes uzvedības ekonomikas pētnieces Heidi Reinsones (Heidi Reinson) veiktais pētījums. Pirmajā izmaksu vilnī 2021. gadā līdzekļus izņēma viena piektā daļa dalībnieku, taču kopš tā laika šis skaitlis pieaudzis līdz trešdaļai.
Pēc Reinsones vārdiem, patiesais lēmuma rezultāts kļūs skaidrs vien pēc divām līdz trim desmitgadēm, kad pensijā dosies paaudze, kurai bijusi iespēja uzkrāt visu darba mūžu — tieši tad izveidosies kontrasts starp tiem, kam ir uzkrājumi, un tiem, kam to nav.
Pirmais vilnis bijis emocionālāks
Pētniece norāda, ka pirmo izmaksu vilni raksturojusi neuzticēšanās pensiju sistēmai, valstij vai bankām — daudzi izņēma naudu principa pēc, nevis reālas nepieciešamības dēļ. Vēlākie viļņi bijuši daudz pārdomātāki un ekonomiski motivēti. Lēmumus ietekmējuši arī sabiedrībā pazīstami viedokļu līderi, jo pensiju temats tiek uzskatīts par sarežģītu.
Analizējot izstājušos demogrāfisko profilu, Reinsone secinājusi, ka biežāk uzkrājumus izņēmuši cittautieši, patēriņa kredītu maksātāji un daudzbērnu ģimenes, savukārt augstāko izglītību ieguvušie biežāk saglabājuši dalību otrajā līmenī. Galvenais izstāšanās iemesls bijusi neuzticēšanās sistēmai — līdzīgi rīkojas arī tie, kas vispār neveido pensiju uzkrājumus.
Lielākais ieguvējs — valsts budžets
Pēc pētnieces domām, no pirmā izmaksu viļņa visvairāk ieguvusi valsts, kas saņēmusi 1,3 miljardus eiro ienākuma nodokļa, taču faktiski tā šodienas ieņēmumos pārcēlusi nākotnes izdevumus. Ministriju prognozes liecina, ka ilgtermiņā labumu guvuši tie, kas uzkrājumus saglabājuši, taču katras konkrētas ģimenes situācija var atšķirties.
Reinsone uzsver, ka reforma sabiedrību sadalījusi divos ceļos — tie, kam ir vien pirmais pensiju līmenis, un tie, kas ilgstoši uzkrājuši visos trīs līmeņos. Šī plaisa visspilgtāk izpaudīsies 20. gadsimta 80. gados dzimušās paaudzes vidū, radot nevienlīdzības sajūtu un politisku spiedienu palielināt pirmā līmeņa izmaksas. Viņa iesaka citām valstīm Igaunijas radikālo reformu, kas ļāva izņemt pat valsts sociālā nodokļa daļu, uzskatīt par brīdinošu piemēru.
