Pilsoniskās alianses pārstāve: dehumanizējoša retorika vājina demokrātiju un valsts noturību

Latvijas Pilsoniskās alianses interešu pārstāvības vadītāja Elīna Grīnhofa žurnālā "Ir" vērš uzmanību uz priekšvēlēšanu periodā pastiprinājušos tendenci politiskajās diskusijās apšaubīt pretinieku leģitimitāti, nevis strīdēties par idejām. Viņas ieskatā īpaši bieži šāda retorika tiek vērsta pret pilsonisko sabiedrību un nevalstiskajām organizācijām — tām piedēvējot nievājošus apzīmējumus, apšaubot motīvus, kompetenci un lojalitāti.

Grīnhofa norāda, ka kritika demokrātijā ir nepieciešama, bet patlaban tās vietā nāk mēģinājumi diskreditēt. Sabiedrība tiek dalīta "savējos" un "svešajos", un oponents tiek uztverts nevis kā cilvēks ar atšķirīgu viedokli, bet kā tāds, kura dalība publiskajā telpā būtu jāapšauba. Šāda valoda, pēc viņas domām, ir dehumanizācijas sākums, kas pakāpeniski pazemina pieņemamās komunikācijas robežu un palielina toleranci pret verbālu agresiju.

Īpaša atbildība esot politiķiem un citiem sabiedrības līderiem, jo viņi veido publiskās komunikācijas normas. Ja politiķis lieto dehumanizējošu vai nievājošu retoriku, viņš faktiski leģitimizē līdzīgu rīcību sabiedrībā — sociālajos tīklos, komentāros un ikdienas sarunās, dodot citiem netiešu signālu, ka arī viņi tā drīkst runāt.

Latvijas Pilsoniskā alianse šogad sākusi iniciatīvu par pilsoniskās telpas drošību un demokrātijas noturību. Diskusijās ar organizācijām, ekspertiem un institūciju pārstāvjiem secināts, ka ilgstoša agresīva un polarizējoša komunikācija attur cilvēkus no līdzdalības, mazina uzticēšanos demokrātiskajiem procesiem un vājina pilsonisko telpu. Grīnhofa uzsver — problēmu nevar atrisināt tikai ar juridiskiem instrumentiem; nepieciešama daudzslāņaina pieeja, tostarp politiskās kultūras stiprināšana, cieņpilnas komunikācijas veicināšana, medijpratība un efektīvāki mehānismi reaģēšanai uz sistemātisku nomelnošanu un naida kurināšanu digitālajā vidē.

Viņa šo jautājumu saista ar valsts noturību un visaptverošu aizsardzību, kas balstās ne tikai uz bruņotajiem spēkiem un institūcijām, bet arī uz sabiedrības gatavību iesaistīties, uzņemties atbildību un dot savu ieguldījumu. Tas nav iespējams bez savstarpējas uzticēšanās. Cilvēkiem jābūt pārliecībai, ka līdzdalība sabiedriskajos procesos nenozīmē automātisku kļūšanu par publiska nicinājuma vai nomelnošanas objektu.

Autore norāda, ka pēdējā gada notikumi un priekšvēlēšanu komunikācija liecina par neatkarīga vērtību kompasa trūkumu publiskajā telpā. Viņa rosina diskusiju, vai Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas pilnvaras un prakse šobrīd nodrošina pietiekamu reakciju, un vai lielāka loma varētu būt Tiesībsargam, kura neatkarīgais mandāts ļautu sniegt autoritatīvu vērtējumu par publiskās komunikācijas atbilstību demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām.

Priekšvēlēšanu kampaņa beigsies, taču sabiedrībai pēc vēlēšanām tik un tā būs jāturpina dzīvot kopā, risināt kopīgas problēmas un stiprināt valsts noturību. Līdzās atrodas agresorvalsts, kas sistemātiski izmanto demokrātisku valstu iekšējās plaisas, lai mazinātu uzticēšanos institūcijām un cilvēku savstarpējo uzticēšanos. Tāpēc publiskās komunikācijas kvalitāte, pēc Grīnhofas domām, ir viens no sabiedrības noturības priekšnoteikumiem.