Pirms 139 gadiem iznāca pirmā esperanto valodas grāmata

1887. gada 26. jūlijā Varšavā tika izdota grāmata ar nosaukumu "Starptautiskā valoda. Priekšvārds un pilnīga mācību grāmata". Tās autors, kurš sevi dēvēja par Doktoru Esperanto, patiesībā bija poļu ārsts un valodnieks Ludviks Lācars Zāmenhofs. Šī publikācija iezīmēja esperanto – mākslīgi radītas universālas saziņas valodas – dzimšanu.

Grāmatā tika izklāstīti valodas pamati, kas balstīti uz loģisku un vienkāršotu gramatiku, lai veicinātu starptautisku sapratni. Zāmenhofs cerēja, ka neitrāla, viegli apgūstama valoda varētu pārvarēt nacionālās barjeras un veicināt mieru. Pazīstamais pseidonīms "Doktors Esperanto" (kas nozīmē "doktors, kas cer") kļuva par pašas valodas nosaukumu.

Kopš tā laika esperanto ir izplatījies visā pasaulē, un to šodien lieto simtiem tūkstošu cilvēku, lai arī tā mērķis kļūt par globālu otro valodu nav pilnībā piepildījies. Tomēr esperanto joprojām ir nozīmīgs kultūras un valodniecības fenomens.