Psihologi: ukraiņu trauksmes reakcijas karā nav obligāti PTSS
Amerikas un Ukrainas speciālisti, kas strādā ar kara traumu, kritizē to, kā plašsaziņas līdzekļi atspoguļojuši pētījumu par PTSS izplatību Ukrainā. Viņuprāt, normālu reakciju uz reālu un pastāvīgu draudu nevajadzētu automātiski dēvēt par slimību.
Septembra beigās pasaules medijos izskanēja apgalvojums, ka gandrīz ik trešajam Ukrainas civiliedzīvotājam ir posttraumatiskā stresa traucējumi (PTSS) vai komplekss PTSS. Skaitlis nāk no britu un ukraiņu pētnieku darba, kas publicēts žurnālā European Journal of Psychotraumatology. Tagad speciālisti, kas ārstē kara traumas karavīriem un civiliedzīvotājiem Ukrainā un ASV, publicējuši viedokļa rakstu, kurā apstrīd šī skaitļa pasniegšanu. Viņu ieskatā tas nozīmē risku gan pārlieku medicinizēt normālas reakcijas, gan nenovērtēt kara ietekmi.
Ko parādīja pētījums
- gada maijā pa tālruni aptaujāti vairāk nekā 2500 pieaugušo. Pēc pētnieku vērtējuma, 25 % bija iespējamā PTSS pazīmes, vēl 6 % — iespējamais komplekss PTSS. Vairāk nekā 70 % respondentu bija pieredzējuši apšaudi tuvu mājām, pusei kāds tuvinieks ir frontē, trešdaļa bija spiesta pamest mājas.
Kāpēc skaitlis ir apstrīdēts
Autori min, ka PTSS jēdziens attiecas uz laiku pēc briesmām, bet Ukrainā draudi turpinās: droni un raķetes sasniedz pilsētas simtiem jūdžu no frontes. Šādos apstākļos viegls miegs vai saspringums var būt precīza reakcija uz reālu apdraudējumu. Šādu stāvokli sauc par pastāvīgo traumatisko stresu; to aprakstīja vietās, kur apdraudējums nepazuda, piemēram, Izraēlas pilsētā Sderotā. Arī pētījuma autori atzīst, ka rīks, kas veidots dzīvei pēc traumas, var pārvērtēt PTSS gadījumus cilvēkiem, kuri joprojām ir briesmās. Turklāt anketas tīši aptver plašu loku, tāpēc parasti atrod vairāk gadījumu nekā klīniskais izvērtējums.
Palīdzība un pārmērīgs nogurums
Kompleksā PTSS īpatsvars ir zemāks nekā dažos agrākos pētījumos; autori to saista ar spēcīgu nacionālo identitāti un savstarpēju atbalstu. Ukrainā joprojām pastāv stigma pret vēršanos pie psihologa, bet speciālistu ir maz: pēc PVO datiem, uz 100 000 iedzīvotāju ir ap 34 garīgās veselības darbiniekiem, Eiropas mediāna — 53. Palīdzēt var lēna elpošana, bezmiega ārstēšana, fiziskas aktivitātes un īsas grupu programmas, bet noturīgiem simptomiem — strukturēta psihoterapija. Diagnoze palīdzības saņemšanai nav obligāta.
