Publicists: Krievijas karš liek pārvērtēt Albānijas diktatora bunkuru mantojumu
Ukrainas žurnālists Mihails Dubiņanskis raksta, ka Krievijas iebrukums Ukrainā liek daudziem no jauna paskatīties uz Envera Hodžas totālās militarizācijas politiku Albānijā, kas agrāk tika uzskatīta par paranoisku absurdu.
Ukrainas izdevuma "Pravda" publicists Mihails Dubiņanskis publicējis rakstu, kurā salīdzina pašreizējo diskusiju par Ukrainas militarizāciju ar Albānijas komunistiskā diktatora Envera Hodžas politiku 20. gadsimtā.
Raksta autors atgādina Albānijas vēsturi: neatkarība no Osmaņu impērijas tika pasludināta 1912. gada novembrī, taču jaunā valsts uzreiz saskārās ar Grieķijas un Serbijas teritoriālajām pretenzijām. Pirmā pasaules kara laikā Albānijas teritoriju šķērsoja septiņu valstu — Austroungārijas, Itālijas, Francijas, Grieķijas, Serbijas, Bulgārijas un Melnkalnes — bruņotie spēki. 1915. gada slepenais Londonas līgums paredzēja pat Albānijas neatkarības likvidēšanu. Suverenitāte tika atgūta 1920. gadā, bet 1939. gadā valsti okupēja un anektēja fašistiskā Itālija, 1943. gadā itāļus nomainīja vācieši, līdz visbeidzot valsti atbrīvoja Hodžas komunistiskie partizāni.
Nākot pie varas, Hodža izvirzīja saukli "katrs iedzīvotājs — karavīrs, tauta — armija". Militārā apmācība sākās jau skolā, vispārējais militārais pienākums attiecās gan uz vīriešiem, gan sievietēm vecumā no 18 līdz 56 gadiem. Valstī uzbūvēja vairāk nekā 170 000 bunkuru, atsevišķos gados uz to tērējot līdz 20% no iekšzemes kopprodukta. Galvaspilsētu aizsargāja 50 koncentriski aizsardzības punktu loki. Masveida bunkuru būvniecība sākās pēc padomju karaspēka iebrukuma Čehoslovākijā, ko Hodža nosodīja kā agresijas aktu, jo bija jau pārtraucis attiecības ar Maskavu.
Pēc komunisma sabrukuma Hodža tika atcerēts kā paranoisks tirāns, kas izšķērdēja valsts resursus. Taču, pēc Dubiņanska vārdiem, pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā šāda pieeja daudziem vairs nešķiet absurda — Albānijas pieredzi tagad pēta arī Ukrainas totālās militarizācijas atbalstītāji, tostarp Marija Berlinska un Dmitro Korčinskis. Autors brīdina, ka Krievijas terors grauj cerības, kas radās pēc aukstā kara beigām, un ka tā rezultātā arvien reālāka kļūst "valsts-cietokšņa" modeļa atgriešanās.
