Rasums: NATO valstu gatavība tērēt aizsardzībai atkarīga no attāluma līdz Krievijai
Politologs Roberts Rasums norāda, ka NATO Eiropas valstu vēlme palielināt aizsardzības budžetus ir cieši saistīta ar to ģeogrāfisko tuvumu Krievijai, savukārt ASV arvien vairāk prasa Eiropai uzņemties drošības partnera, nevis atbalstāmās puses lomu.
Krievijas radītie draudi kopš kara sākuma Ukrainā ir kļuvuši par nozīmīgu, dažviet pat izšķirošu faktoru gan NATO valstu iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Šī tendence ir redzama ne tikai politiskajos paziņojumos, bet arī konkrētos skaitļos – 2026. gada militārajos izdevumos, kas kopš 2022. gada NATO ietvaros pieauguši par vairāk nekā pusi.
Ģeogrāfija nosaka steidzamību
Rasums vērš uzmanību, ka Eiropas NATO dalībvalstu gatavība ieguldīt aizsardzībā lielā mērā ir apgriezti proporcionāla to attālumam no Krievijas. Valstis, kas atrodas tuvāk potenciālajam apdraudējumam, ir rīkojušās daudz izlēmīgāk nekā tās, kas atrodas tālāk.
Pēc kara sākuma Ukrainā Baltijas valstis un Polija strauji palielināja savus aizsardzības izdevumus, pārsniedzot 3%, dažkārt pat 4% no iekšzemes kopprodukta. Turpretī tādās valstīs kā Spānija, Vācija un Itālija līdzīgu lēmumu pieņemšana bijusi lēnāks un politiski sarežģītāks process.
ASV maina toni
Savukārt ASV, kuras Eiropa ilgstoši uzskatījusi par galveno drošības garantētāju, arvien noteiktāk pauž vēlmi, lai Eiropa kļūtu par līdzvērtīgu drošības partneri, nevis paliktu atkarīga puse. Rasums norāda, ka pašlaik ir kļuvis skaidrs – Vašingtona neplāno novirzīt Tuvajiem Austrumiem un Klusā okeāna reģionam paredzēto militāro tehniku uz Eiropu.
Autors secina, ka šīs atšķirīgās pieejas atklāj būtiski atšķirīgu motivāciju, kas noteikusi dažādu NATO valstu bruņošanās tempu un apjomu pēdējos gados.
