Richarda Dokinsa grāmatai «Egoistiskais gēns» aprit 50 gadu: novecojusi, bet joprojām populārzinātnes paraugs
Britu zinātnieka Richarda Dokinsa grāmata par evolūciju šonedēļ svin 50 gadu jubileju. Laikraksta The Guardian redakcija uzskata, ka darbam ir trūkumi un zinātne ir gājusi uz priekšu, taču tas joprojām ir populārzinātniskās rakstīšanas paraugs.
Britu zoologa Richarda Dokinsa grāmata «Egoistiskais gēns» (The Selfish Gene) pirmoreiz izdota 1976. gada oktobrī, un šonedēļ tai aprit 50 gadi. Par jubileju savā redakcijas komentārā raksta britu laikraksts The Guardian, vērtējot, kāpēc šis evolūcijas bioloģijai veltītais darbs joprojām ir viens no ietekmīgākajiem populārzinātniskajiem tekstiem.
Sākotnējais tirāžas apjoms bija tikai 5000 eksemplāru, un panākumi netika prognozēti. Vēlāk grāmata pārdota miljoniem eksemplāru, un piecdesmit gadus tā bijusi galvenais avots lasītājiem bez speciālām zināšanām, kuri vēlas izprast evolūciju.
Kāpēc grāmata iedarbojās
Dokinsa galvenā tēze ir tāda, ka dzīvās būtnes ir «izdzīvošanas mašīnas» jeb robotiski pārvaldāmi nesēji, kas akli ieprogrammēti saglabāt «egoistiskās molekulas» — gēnus. Tomēr grāmatas galvenais mērķis ir parādīt, ka sarežģīta, pat nesavtīga uzvedība, piemēram, altruisms dzīvnieku vidū, var izrietēt no šādiem pamatdziņām. Autors savus argumentus ilustrē ar spilgtiem stāstiem par lauvām, skudrām, vanagiem un medus bitēm.
Kritika
Jubilejas atzīmēšana bijusi samērā klusa. Zinātnes vēsturnieks Nathaniel Comfort žurnālā Nature norāda uz grāmatas piesaisti vienkāršotam determinismam. Dokinss publiski strīdējies ar bioloģiem, tostarp Stīvenu Džeju Gouldu, par to, vai dabiskās atlases galvenais mērķis ir gēni, nevis atsevišķs organisms vai grupa. Daudzi bioloģi kritizē arī pieņēmumu, ka katra pazīme ir adaptācija, kā arī gandrīz tikai uz dzīvniekiem vērsto saturu. Redakcija piemin arī Dokinsa vēlākos izteikumus ārpus viņa specialitātes, tostarp 2013. gadā teikto, ka islams ir «lielākais ļaunuma spēks pasaulē».
Kāpēc joprojām vērts lasīt
Redakcija iesaka grāmatu lasīt kopā ar tās kritiķu darbiem, piemēram, Gulda, Ričarda Levontina un Hilarijas un Stīvena Rouzu tekstiem. Filozofs Džons Diprē, kas nav Dokinsa zinātnisko uzskatu atbalstītājs, to dēvē par veiksmīgas populārzinātnes rakstīšanas paraugu. Grāmata ieņem nostāju aktuālā zinātniskā debatē un to aizstāv ar degsmi, bet daudzi populārzinātniski darbi ir pārmērīgi mācoši. Līdzīgu skaidru un provokatīvu līniju ievēro Šona Kerrola un Nika Leina grāmatas.
