Rīgā dzīvokļu krīze ilga vairāk nekā gadsimtu
Vēsturnieks Kārlis Sils Latvijas Radio 3 ciklā “Vai zini?” skaidro, ka Rīgā dzīvokļu krīze, kuras apmērus 1924. gadā atklāja pilsētas statistikas pētījums, pilnībā izzuda tikai pēdējās divās desmitgadēs.
Rīgā dzīvokļu krīze, kas pilsētniekus skāra jau pēc Pirmā pasaules kara, pastāvēja ilgāk nekā citviet Eiropā un pilnībā izzuda tikai pēdējo divdesmit gadu laikā. To savā rakstā Latvijas Radio 3 ciklam “Vai zini?” stāsta vēsturnieks un lsm.lv autors Kārlis Sils. Cikla ietvaros kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažādus terminus un neparastas idejas.
Pētījums atklāj situācijas apmērus
Polemika par dzīvokļu krīzi starp labējiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem presē bija sākusies 1919. gada vasarā, taču tās mērogu varēja novērtēt tikai 1924. gadā. Tolaik Rīgas pilsētas Statistiskā valde pirmo reizi veica visaptverošu rīdzinieku dzīvokļu izpēti. Tā parādīja, ka 111 471 cilvēks jeb 37 % pilsētnieku mitinājās mazos un pārapdzīvotos dzīvokļos, kur katrā istabā bija vairāk nekā divi iedzīvotāji. Daudzos no tiem bija antisanitāri apstākļi, bet ēkās nebija ne elektrības, ne tekoša ūdens. Visvairāk cieta trūcīgākie iedzīvotāji, galvenokārt Grīziņkalnā un Latgales priekšpilsētā.
Komisija un tās darbs
Nākamajā gadā Rīgas dome atbalstīja Dzīvokļu krīzes apkarošanas komisijas izveidi. Tajā darbojās ietekmīgi politiķi, arhitekti un pilsētplānotāji. Galvenie līdzekļi bija nelielu privātu īres namu kreditēšana un pašvaldības īres namu būvniecība. Aizdevumu dēļ tika uzbūvēta liela daļa Teikas apkaimes, bet pašvaldības īres nami saglabājušies, piemēram, Liepājas, Ropažu un Jāņa Asara ielā.
Komisijas plānus kavēja ekonomiskā krīze 30. gadu sākumā un varas maiņa Rīgā pēc 1931. gada vēlēšanām, kad pie varas nāca pašvaldības īres namu būvniecības pretinieki. Līdz 1931. gada sākumam situācija bija pasliktinājusies: mazos un pārapdzīvotos dzīvokļos dzīvoja 146 997 jeb 39 % rīdzinieku.
Ilgstoša problēma
Starpkaru debatēs katra puse krīzi skaidroja no savas ideoloģijas viedokļa. Reti tika minēts, ka līdzīga situācija bija lielākajā daļā Eiropas metropoļu, kas strauji industrializējās 19. gadsimtā. Lielākajā daļā Eiropas krīzi novērsa 20. gadsimta 60. gados, bet Rīgā tā turpinājās.
Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma pilsētas valde paziņoja, ka krīze atrisināta, taču tas neatbilda patiesībai. Līdz padomju okupācijai tika uzcelts tikai viens jauns īres nams – Brīvības un Matīsa ielas stūrī pie Vidzemes tirgus. Padomju laikā izmantoja komunālos dzīvokļus, bet vēlāk jaunos dzīvokļus primāri piešķīra migrantiem no Padomju Savienības. Vēl 80. gadu beigās Grīziņkalnā un Latgales priekšpilsētā situācija bija tikpat smaga kā 19. gadsimta beigās.
