Roku darbs piedzīvo atdzimšanu: pretspars digitalizācijai vai statusa simbols?
Amatnieku gadatirgos un rokdarbu nodarbībās vērojams pieaugošs cilvēku skaits, kuri meklē taustāmu radīšanas procesu digitālajā laikmetā.
Ik gadu jūnija sākumā pie Brīvdabas muzeja veidojas garas rindas, taču nevis koncerta, bet amatnieku gadatirgus dēļ. 54. reizi notikušajā tirdziņā cilvēki iegādājas māla bļodas, pītus grozus un lina audumus, un pircēju plūsma nav mazinājusies, gluži pretēji. Šī parādība nav unikāla – līdzīgi tirdziņi un rokdarbu darbnīcas piesaista arvien vairāk apmeklētāju.
Žurnāliste Lelde Dālmane, kas pēc desmit gadu pārtraukuma atgriezusies pie fotografēšanas ar īstu kameru un apmeklējusi tamborēšanas nodarbības, novērojusi, ka dalībnieki nav tie, kuriem trūkst līdzekļu cimdu iegādei. Viņi meklē iespēju radīt kaut ko „īstu”, ar rokām darinātu, gūstot tūlītēju un taustāmu rezultātu. Tas atspoguļo plašāku kolektīvu noskaņojumu: laikā, kad pasaule kļūst digitāla, automatizēta un mākslīgi ģenerēta, cilvēki tiecas pēc pretspara – lēna, nepilnīga, fiziski radīta procesa.
Rodas jautājums, vai amatniecība un rokdarbi piedzīvo īstu renesansi. Lai arī digitalizācija turpina uzvaras gājienu, roku darbs iegūst jaunu vērtību – gan kā statusa simbols, gan kā veids, kā atgūt saikni ar materiālo pasauli. Sarunas ar ekspertiem un tirgus dalībniekiem liecina, ka šī tendence nav īslaicīga, bet gan dziļāka kultūras maiņa.
