Ruhnu iedzīvotāji pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas vēlējās pievienoties Zviedrijai
Vēsturnieka Marta Kuldkeppa pētījums atklāj, ka Ruhnu salas zviedriski runājošā kopiena aktīvi izmantoja Igaunijas, Latvijas un Zviedrijas interešu konkurenci, lai iegūtu īpašas tiesības no jaunizveidotās Igaunijas valsts.
Vēsturnieks Marts Kuldkepps ir publicējis pētījumu, kas liek no jauna paskatīties uz Ruhnu salas pievienošanos Igaunijai. Līdz šim šis jautājums galvenokārt tika skatīts caur Igaunijas un Latvijas teritoriālā strīda prizmu, taču Kuldkepps, izmantojot Zviedrijas Nacionālajā arhīvā atrastos līdz šim neizmantotos avotus, parādījis, ka salas zviedru kopienai bija aktīva loma notikumos.
- un 1921. gadā Ruhnu iedzīvotāji nosūtīja lūgumrakstus Zviedrijas karalim, lūdzot atļauju pievienoties Zviedrijai. Šī vēlme nebija pēkšņa – salai bija ciešas saites ar Zviedriju, kas finansēja baznīcas celtniecību un sūtīja garīdzniekus. Tomēr Zviedrijas valdība bija piesardzīga, jo nevēlējās iesaistīties konfliktā ar Krieviju, un pēc Igaunijas neatkarības atzīšanas iespēja pievienot Zviedrijai praktiski izzuda.
Pēc tam salinieki mainīja taktiku un centās saglabāt savas vēsturiskās privilēģijas Igaunijas sastāvā. Viņi panāca tiesības bez maksas izmantot valsts mežus un iziet militāro dienestu pašu salā. Igaunijas valsts šos izņēmumus pamatoja kā administratīvus lēmumus, nevis seno tiesību atzīšanu. Abas puses varēja apgalvot, ka ir sasniegušas savus mērķus.
Kuldkepps uzsver, ka viens no ievērojamākajiem notikumiem bija tā sauktā roņu tauku ekspedīcija 1919. gadā, kad Igaunija no saliniekiem iepirka roņu taukus un apmaiņā piegādāja ieročus, faktiski nopērkot viņu lojalitāti. Šis pētījums parāda, ka neliela kopiena ar dažiem simtiem cilvēku spēja aktīvi ietekmēt savu likteni, izmantojot lielvalstu konkurenci.
