Slikts miegs pēc 50 gadu vecuma var saīsināt darba mūžu par deviņiem mēnešiem

Turku Universitātes pētnieki Somijā konstatējuši, ka smagi vai ilgstoši traucēts miegs var atņemt līdz deviņiem mēnešiem no cilvēka darba mūža pēc 50 gadu vecuma. Pētījumā salīdzināti dati par cilvēkiem ar dažādiem miega traucējumu līmeņiem laika posmā no 50 līdz 68 gadu vecumam.

Salīdzinot ar dalībniekiem bez miega traucējumiem, tie, kam bija vidēji smagi traucējumi, strādāja vidēji par gandrīz pieciem mēnešiem mazāk, bet tie ar smagiem traucējumiem — par astoņiem mēnešiem mazāk, neatkarīgi no dzimuma vai darba veida.

Pētījuma metodoloģija

Pētnieki izmantoja datus no Somijas valsts sektora pētījuma un Veselības un sociālā atbalsta pētījuma, aptaujājot dalībniekus par viņu miega paradumiem pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas. Miega ilgums tika iedalīts īsā (mazāk par septiņām stundām), vidējā (7–8,5 stundas) un garā (deviņas stundas vai vairāk) kategorijā, bet miega traucējumi ietvēra grūtības aizmigt, grūtības turpināt gulēt, pārāk agru pamošanos un neatjaunojošu miegu iepriekšējo četru nedēļu laikā.

Gan īsam, gan vidējam miega ilgumam bija saistīts darba mūža ilgums 13 gadi un divi mēneši pēc 50 gadu vecuma, savukārt garam miegam — 12 gadi un pieci mēneši. Ilgākais darba mūžs, gandrīz 14 gadi, bija profesionālēm sievietēm bez miega traucējumiem, bet īsākais — vīriešiem ar rutīnas darbiem un smagiem miega traucējumiem, aptuveni 12,5 gadi.

Pētījuma vadošā zinātniece Dr. Sāna Millintausta no Turku Universitātes atzīmēja, ka pārsteidzoši nav atrastas atšķirības starp īsu un vidēju miega ilgumu, lai gan iepriekšējos pētījumos īss miegs saistīts ar agrāku pensionēšanos. Gara miega saistība ar īsāku darba mūžu, viņasprāt, var būt izskaidrojama ar sliktākiem veselības rādītājiem.

Zinātniece uzsvēra, ka īpaši svarīgi ir atbalstīt miega veselību un ārstēt miega problēmas cilvēkiem ar zemāku sociālekonomisko statusu vidējā vecumā, tostarp izmantojot darba veselības dienestu piedāvātās intervences bezmiega ārstēšanai. Pētnieki atzina, ka nav ņemti vērā tādi faktori kā fiziskā un garīgā veselība, riskanti veselības paradumi un darba apstākļi, piemēram, maiņu darbs.