Smiltenei apritējis simts gadu kopš kinoteātra dibināšanas
Smiltenē, Vidzemes mazpilsētā, līdz 31. decembrim Kultūras centrā apskatāma izstāde “Smiltenes kino 100”, kas atzīmē simts gadus kopš pilsētā ierīkots pastāvīgs kinoteātris. Kino tradīciju saglabātājs Gunārs Liedags pauž nožēlu, ka kinoteātris tagad dēvēts par kinozāli.
Smiltenes novada Kultūras centra kino gaitenī līdz 31. decembrim iestādes darba laikā apskatāma vēsturiska izstāde “Smiltenes kino 100”. Tā veltīta simtgadei, kopš Smiltenē, mazpilsētā Vidzemē, darbojas kinoteātris. Izstāde stāsta, kā pilsētā radās kino un kā tas saglabāts līdz mūsdienām, taču pēdējos gados iestādi dēvē par kinozāli, un tas nepatīk kino tradīciju ilggadējam saglabātājam Gunāram Liedagam.
Sākums 1926. gadā
Par kino dzimšanas gadu Smiltenē uzskata 1926. gadu. Tad smilteniete Anna Andrejeva savā īpašumā Mūrnieku ielā, kur tagad atrodas pienotava, ierīkoja pastāvīgu kinoteātri “Atpūta”. Vēlāk tā nosaukums mainījies: bijis “Gaisma”, “Kosmoss” un “Kino 80”. Mūsdienās tā ir Kultūras centra kinozāle bez īpaša nosaukuma, par kuru rūpējas vietējā pašvaldība.
Izstādē redzamas fotogrāfijas, materiāli no Smiltenes novada bibliotēkas novadpētniecības krājuma, vecas afišas un padomju laika 35 milimetru kinoprojektors. Smiltenes kino vecais projektors nav saglabājies — tas nodots metāllūžņos, tāpēc aparatūru izstādei aizdevis Balvu novada iedzīvotājs Aivars Pugeja. Pēc izstādē pieejamās informācijas, Vidzemē kinoteātri šobrīd darbojas tikai Smiltenē, Valmierā, Cēsīs un Madonā.
Izstādes idejas autors, Kultūras centra kinoprojicētājs Matīss Strautiņš norāda, ka grūtākais bijis meklēt eksponātus. Viņš pateicas kolēģiem un īpaši Liedagam, uzsverot, ka bez viņa kino Smiltenē nebūtu tāds, kāds tas ir. Strautiņa pārziņā ir kinozāles darbs, repertuārs un tematiski pasākumi.
Repertuārs un nosaukuma jautājums
Šomēnes repertuārā ir vairākas latviešu filmas: Lailas Pakalniņas “Es domāju par kaķi”, Andreja Ēķa spiegu trilleris “Tumšā robeža”, Viestura Kairiša drāma “Uļa”, Reiņa Kalviņa “Klajumā aiz meža”, Viktora Budas dokumentālā filma “Ceļš nekad nebeidzas” un Kristīnes Želves “Mildas istaba”.
Liedags uzskata, ka kinoteātra nosaukums zaudēts, lai gan Smiltenes digitālais kino esot vienīgais šāda veida kinoteātris Latvijas mazpilsētās. Pašvaldība 2014. gadā digitālajai aparatūrai atvēlēja vairāk nekā 70 tūkstošus eiro. Izstādē minēts, ka 2011. gadā, uzsākot kultūras nama pārbūvi, telpas kļuva šaurākas un vairs neatbilda kinoteātra prasībām, tāpēc tās kļuva par kinozāli.
