Starpkaru Latvijas pašnāvību vilnis: no romantiskām traģēdijām līdz ekonomiskam spiedienam

Starpkaru periodā Latvijā pašnāvību skaits bija tik liels, ka laikraksts "Madonas Ziņas" 1930. gadā to nosauca par "pašnāvību sērgu". Oficiālā statistika liecina, ka 1926. gadā dzīvību atņēma 484 cilvēki, 1927. gadā – 550, bet 1928. gadā – jau 633. Trīsdesmitajos gados rādītāji nedaudz kritās, bet saglabājās augsti. Salīdzinājumam – mūsdienās (2022. gadā) reģistrētas 223 pašnāvības, kas ir aptuveni divas reizes mazāk.

Policijas apkopotie dati par 1920. gadu otro pusi atklāj pašnāvību iemeslu sadalījumu: 14% gadījumu cilvēki izšķīrās par šādu soli slimības dēļ, līdzīgs skaits – romantisku iemeslu dēļ, 12% – ģimenes nesaskaņu un 11% – finansiālu grūtību dēļ. Tomēr aptuveni pusei gadījumu iemesls netika noskaidrots. Pēc tautības pašnāvnieku vidū dominēja latvieši, kam sekoja krievi, vācieši un ebreji. Lielākā daļa nebija precējušies, un vīrieši pašnāvību izdarīja pusotru reizi biežāk nekā sievietes – atšķirībā no mūsdienām, kad šī attiecība ir pieci pret vienu.

Populārākā pašnāvības metode bija pakāršanās, kam sekoja saindēšanās ar ziepjakmens šķīdumu, retāk ar strihnīnu vai cianīdu – šo metodi biežāk izvēlējās sievietes. Trešajā vietā bija nošaušanās, kam sekoja izlēkšana pa logu, rīkles pārgriešana (gandrīz tikai vīrieši) un mešanās zem vilciena.

Latvija nebija vienīgā valsts ar šo problēmu. 1930. gadu sākumā uz 100 000 iedzīvotāju Latvijā notika 17–18 pašnāvības – līdzīgi kā Francijā un Dānijā. Rekordlieli rādītāji bija Ungārijā un Austrijā (ap 34–36), bet Igaunijā – 28. Turpretī Lietuvā, iespējams, katolicisma ietekmes dēļ, bija tikai 6 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju. Vēl zemāki rādītāji bija Spānijā (4) un Grieķijā (2).

Laikraksti regulāri publicēja stāstus par traģiskām mīlestības dēkām. 1925. gadā Tadaiķos jauns strādnieks Ernests nošāva 18 gadīgo Annu un pēc tam pakārās. Tajā pašā Jāņu nedēļā notika vēl piecas pašnāvības un viens mēģinājums. 1939. gadā Daugavpilī atraidīts precinieks Jāzeps nošāva savu iecerēto Mariju un sevi. 1925. gadā politiķa Zigfrīda Annas Meierovica atraitne Kristīne Bakmane nošāvās četrus mēnešus pēc vīra nāves, atstājot dienasgrāmatā solījumu doties viņam līdzi. 1932. gadā dzejniece Austra Skujiņa noslīka Daugavā depresijas dēļ, ko izraisīja nelaimīga mīlestība un narkotiku lietošana.

Pašnāvību izraisīja arī ekonomiskas problēmas un kauns. 1937. gadā sanitāruzraugs Teodors Deičs nošāva sievu un pēc tam sevi, jo sieva bija piesavinājusies pašvaldības līdzekļus. Cits grāmatvedis, Nikolajs Lazdiņš, nošāvās pēc atlaišanas par kukuļņemšanu, demonstratīvi pasūtot sev zārku. Šie gadījumi atspoguļo plašo sociālo spriedzi, kas valdīja starpkaru Latvijā.