Tartu cietuma direktore: ieslodzītais jautājis, kad viņa nomirs

Tartu cietuma direktore Merle Ulsta (47) intervijā Delfi stāsta par savu ikdienu Igaunijas otrajā lielākajā pilsētā esošajā cietumā un par kādu gadījumu, kas viņai licis justies neomulīgi. Pēc viņas teiktā, darbā viņa augstu vērtē cilvēcību un atklātību.

Kāds ieslodzītais, ar kuru direktore bija vairākkārt runājusi un mēģinājusi izskaidrot, kāpēc cietumā ir noteikumi un kāpēc izņēmumus nevar pieļaut tikai cilvēka vēlmju vai ērtību dēļ, viņai nosūtīja iesniegumu. Tajā bija jautājums, kad viņa nomirs. Ieslodzītais uzskatīja, ka tieši direktores dēļ viņam cietumā klājas slikti.

Merle atzīst, ka šādam jautājumam nebija gatava. Sākumā viņa bija apjukusi un prātoja, vai ieslodzītais vienkārši izlādējis emocijas, vai aiz vārdiem slēpjas arī draudi. Viņa gan vēlētos ticēt, ka tā bija tikai neapmierinātības izpausme.

Attieksme pret ieslodzītajiem

Direktore pārliecinoši saka, ka no ieslodzītajiem nebaidās. Viņa piemin, ka dienu iepriekš laukumā sasveicinājusies ar ieslodzītajiem, kuri strādā cietumā, un neesot jutusi, ka no viņiem būtu jābaidās. Viņa norāda, ka cietuma darbinieki ir apmācīti rīkoties noteiktās situācijās, piemēram, nekad nestāvēt ar muguru pret ieslodzītajiem.

Darbs prasa vērīgumu un gatavību negaidītām situācijām, taču ikdienu cietumā Merle raksturo kā mierīgu un ierastu.

Formas tērps un atpūta

Darbā viņa dažkārt valkā formas tērpu, citreiz civilo apģērbu, un tas atkarīgs no paredzētajām tikšanām. Valkājot formas tērpu, nav pieņemts pārspīlēt ar smaržām vai uzkrītošu kosmētiku, taču nedaudz lūpu spīduma vai skropstu tušas drīkst lietot.

Kad domas par darbu neliek mieru, direktore dodas pirtī, kārtīgi izkarsējas un pēc tam lec ledusaukstā ūdenī. Tas viņai vislabāk palīdz atbrīvoties no spriedzes.