Tiesu izpildītāja deklarētie ienākumi – 727 037 eiro; izskan aicinājumi reformēt atlīdzības sistēmu

Zvērināta tiesu izpildītāja Indra Andrejeva pērn amatpersonas deklarācijā uzrādījusi 727 037 eiro ienākumus no saimnieciskās darbības, liecina Dienas Bizness rīcībā esošā informācija. Jāpiebilst, ka šī summa ir prakses apgrozījums, no kura jāsedz biroja uzturēšanas un darbinieku izmaksas, nevis tīrā alga. Tomēr apmērs ir ievērojams: pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem vidējā bruto alga Latvijā 2025. gadā bija 1815 eiro mēnesī, kas gadā veido nepilnus 22 tūkstošus eiro. Tātad viena amatpersona gadā saņēmusi aptuveni 33 vidējās izpeļņas.

Publikācijā norādīts, ka šāda situācija nav tirgus nopelns, bet gan valsts veidotas sistēmas rezultāts. Tiesu izpildītāju skaitu un iecirkņus nosaka valsts, atlīdzības takses ir Ministru kabineta noteikumos, bet parādnieks pakalpojumu nevar izvēlēties. Šādu konstrukciju ar ierobežotu piekļuvi, valsts noteiktu cenu un piespiedu klientu ekonomikā dēvē par renti.

Tieslietu ministrijas dati liecina, ka trīs ceturtdaļas izpildu lietu ir par summām līdz dažiem simtiem eiro. Ievērojama nauda veidojas retos liela mēroga piedziņas gadījumos, piemēram, nekustamo īpašumu vai uzņēmumu mantas lietās, kur procentuālā takse no atgūtās summas sasniedz sešciparu skaitļus. Ja šādu objektu ir maz un pieeja tiem ierobežota, korupcijas risks ir iebūvēts, nevis teorētisks.

Līdzīga loģika esot arī maksātnespējas administratoru darbā. Latvijai jau ir pieredze ar skandāliem šajā jomā, kas kaitējuši valsts reputācijai investoru acīs. Kā piemērs minēts Baltijā nesen piedzīvotais piena pārstrādātāja E-Piim maksātnespējas process, kurā administratora lēmumi ietekmē to, cik vērtības atgūst piena ražotāji.

Autors norāda, ka gadījumos, kad deklarētie ienākumi acīmredzami neatbilst dzīvesveidam, tā ir sistēmas problēma, ne tikai nodokļu administrācijas atbildība. Nepārredzama pieeja vērtīgiem objektiem radot neredzamas takses, un oficiāli izskatīga nauda savā izcelsmē var kļūt par ēnu ekonomikas daļu.

Risinājums tiek saskatīts trīs sistēmiskos soļos: atlīdzības griestos, kas saistīti ar ieguldīto darbu, nevis objekta vērtību; automatizētā un publiski izsekojamā lielo objektu sadalē gan izpildu, gan maksātnespējas procesos; kā arī deklarāciju un faktiskā dzīvesveida regulārā salīdzināšanā. Katrs nesamērīgi izmaksāts eiro piedziņā vai maksātnespējā nenonākot reālajā ekonomikā.