Trump sola "ekonomisko D-dienu" pret Irānu, bet ekspertiem trūkst skaidras stratēģijas
Gandrīz sešus mēnešus pēc solītās ātrās uzvaras pār Irānu, ASV prezidents Donalds Tramps gatavo jaunu ekonomisko spiediena kampaņu, taču eksperti šaubās, vai tā spēs mainīt situāciju bez skaidrākas kopējās stratēģijas.
Konflikts starp ASV un Irānu ir nonācis strupceļā — ne militāra uzvara, ne vienošanās nešķiet tuvu. Lai to pārrautu, prezidents Donalds Tramps solījis tā saukto "ekonomisko D-dienu", kuras ietvaros bargas ekonomiskās sekas draudētu ikvienai valstij, kas turpina uzturēt biznesa attiecības ar Irānu.
Finanšu ministrs Skots Besents detaļas par jauno spiediena kampaņu solījis atklāt preses konferencē 24. augustā. Intervijā CNBC viņš gan jau norādīja, ka ASV ir gatavas rīkoties pret jebkuru valsti — sabiedroto vai pretinieku —, kas, pēc Vašingtonas domām, palīdz Irānai izvairīties no izolācijas, piemēram, pērkot tās naftu vai veicot naudas pārskaitījumus. Viceprezidents Dž. D. Vanss šīs sankcijas nosaucis par konflikta "jaunu fāzi", uzsverot, ka ekonomiskais spiediens šobrīd esot efektīvākais ASV rīcībā esošais instruments.
Irāna sankciju spiedienu izjūt kopš 1979. gada, un tas pastiprinājās pēc tam, kad Tramps pirmajā prezidentūras termiņā izstājās no 2015. gada kodolvienošanās. Pašreizējā konfliktā ASV jau īsteno tā saukto operāciju "Economic Fury" — sankciju un jūras blokādes kombināciju pret Irānas ostām.
Atlantijas padomes eksperts Imrans Bajumi norāda, ka jaunais paziņojums drīzāk liecina par ASV administrācijas neapmierinātību ar līdzšinējo militāro un ekonomisko instrumentu rezultātiem, nevis par skaidru stratēģiju. Bijušais ASV Ārvalstu aktīvu kontroles biroja darbinieks Maikls Pārkers uzskata, ka jaunā pieeja mēģinās paplašināt sankciju "triecienrādiusu", vēršoties pret trešo valstu finanšu iestādēm, kas saistītas ar ASV dolāru.
Eksperti tomēr atgādina, ka Irāna līdz šim prasmīgi izmantojusi apkārtceļus — no "ēnu" tankkuģiem līdz jaunām komercstruktūrām —, lai apietu sankcijas. Sankciju sekmes lielā mērā atkarīgas no tā, vai tādas valstis kā Turcija, Irāka un Ķīna būs gatavas tām pakļauties, taču daži eksperti šaubās, ka, piemēram, Ķīna piekritīs sadarboties.
