Turcija izmanto spiegošanas apsūdzības, lai izdarītu spiedienu uz valdības kritiķiem

Turcijas varasiestādes pagājušās nedēļas vidū Stambulā aizturēja un nopratināja Jonku Verdioglu Šiku, Vācijas Heinriha Bella fonda projektu koordinatori. Fonds ir Vācijas organizācija, kas atbalsta projektus demokrātijas, sieviešu, minoritāšu un LGBTQ+ cilvēku tiesību jomā. Viņas advokāts norāda, ka viņu apsūdzēja politiskā un militārā spiegošanā. Šis gadījums atkal pievērsis uzmanību Turcijas praksei spiegošanas apsūdzības izmantot pret valdības kritiķiem.

Nopratināšana un sekas

Verdioglu Šika, kas dzimusi un augusi Vācijā, fondā strādā 18 gadus. Pēc nopratināšanas protokoliem, kas vēlāk tika publicēti, jautājumu par spiegošanu viņai neesot uzdots. Prokuratūru vairāk interesējusi fonda darbība, un tika apspriesti naudas pārskaitījumi no fonda uz viņas bankas kontu. Pēc atbrīvošanas viņai noteikts arī ceļošanas aizliegums.

Viņas vīrs Ahmets Šiks ir pētnieciskais žurnālists un deputāts no kreisās Turcijas Strādnieku partijas (TIP), kā arī viens no skarbākajiem valdības kritiķiem. Pēdējā laikā viņš pētījis biržas skandālu, no kura iespējami guvuši labumu valdošās Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) pārstāvji un viņu līdzgaitnieki. Opozīcija secina, ka, tā kā deputātam ir imunitāte, spiedienu izdara caur sievu.

Ilgstoša prakse

Kopš 2016. gada apvērsuma mēģinājuma pret prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana valdību spiegošanā apsūdzēti žurnālisti, opozīcijas pārstāvji, cilvēktiesību aktīvisti, ārvalstu vēstniecību un nevalstisko organizāciju darbinieki. Šādas lietas bieži beigušās ar attaisnošanu vai notiesāšanu citos pantos, dažkārt pēc daudziem gadiem. Starp zināmākajiem piemēriem ir žurnālists Deniss Jidzels, filantrops Osmans Kavala, ASV mācītājs Endrjū Brансons un bijušais Stambulas mērs Ekrems Imamoglu.

Vācijas Globālo un reģionālo studiju institūta pētnieks Hakki Tass norāda, ka šādu gadījumu skaits pēdējos gados pieaudzis. Viņaprāt, lietas pilda gan iekšpolitisku, gan ārpolitisku funkciju: tās iebiedē vietējos iedzīvotājus un parāda ārvalstīm Turcijā pastāvošās robežas. Tass min arī "ķīlnieku diplomātijas" elementu, atsaucoties uz Bransona lietu, kad Ankara piedāvāja apmaiņu pret mācītāju Fetulahu Gīlenu.