Ukrainā atbrīvotie civilie gūstekņi pēc atgriešanās paliek bez valsts atbalsta
Tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju, kas okupētajās teritorijās izcietuši ieslodzījumu, pēc atbrīvošanas saskaras ar mājokļa, veselības aprūpes un birokrātijas problēmām, jo valsts sistemātisku palīdzību nenodrošina. Cilvēktiesību aizstāvji pieprasa izveidot īpašu valsts aģentūru šo jautājumu risināšanai.
Kopš 2014. gada tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju ir izcietuši ieslodzījumu okupētajās teritorijās par to, ka atklāti iestājās pret okupācijas režīmu vai tika nepamatoti apsūdzēti. Ukrainas likumdošanā viņus dēvē par personām, kas zaudējušas personisko brīvību bruņotās agresijas rezultātā, taču ikdienā tos sauc par civilajiem gūstekņiem.
Pēc apmaiņas vai patstāvīgas atbrīvošanās šie cilvēki nonāk reģionālajās slimnīcās, kur 21 dienas laikā veic diagnostiku, bet ne pilnvērtīgu rehabilitāciju. Liela problēma ir zobārstniecība — gandrīz visi gūstekņi ieslodzījumā zaudē zobus, bet valsts bezmaksas protezēšanas programmu nenodrošina, tāpēc šo slogu uzņemas labdarības organizācijas vai cietušie paši. No valsts atbrīvotie parasti saņem vien mugursomu ar pamata mantām.
Bīstamākā situācija ir tiem, kas no cietuma izkļuvuši patstāvīgi, bez dokumentiem — viņiem nākas grūti pierādīt, ka vispār bijuši ieslodzījumā, jo pierādījumu (foto, video, liecinieku) parasti nav. Bez šī apstiprinājuma cilvēks nevar piekļūt valsts pakalpojumiem. Cilvēktiesību aizstāvji norāda, ka valsts solītie sociālie darbinieki vai koordinatori praktiski neeksistē, un atbrīvotie nezina pat par elementārām lietām, piemēram, ģimenes ārstu vai valsts pakalpojumu portāliem.
Lielākā daļa civilo gūstekņu ir no okupētajām teritorijām, kur viņu mājas ir nopostītas vai nepieejamas. Valsts vienreizējais pabalsts un maksājumi par katru ieslodzījuma gadu nesedz ilgtermiņa mājokļa izdevumus, un ideja par mājokļa vaučeriem, ko pirms gada piedāvāja Prezidenta biroja vadītāja vietniece Irina Vereščuka, joprojām nav realizēta.
Īpaši smaga situācija ir tiem, kas atbrīvojušies bez apmaiņas procedūras — 2025. gadā 81% šādu pieteikumu komisijai, kas nosaka gūstekņa statusu, saņēmuši atteikumu, jo trūkst formālu pierādījumu. Cilvēktiesību aktivisti norāda, ka likums, kas regulē šo jomu, pieņemts pirms pilna mēroga kara un neatbilst reālajai situācijai.
Lai risinātu problēmu, cilvēktiesību organizācijas piedāvā izveidot Nacionālo aģentūru civilo gūstekņu jautājumos, kas veidotu vienotu reģistru, koordinētu medicīnisko un psiholoģisko rehabilitāciju un piesaistītu starptautisko finansējumu.
