Ukrainai arvien grūtāk konkurēt par saviem migrantiem – pētījums atklāj būtiskas izmaiņas atgriešanās motivācijā
Saskaņā ar socioloģiskās kompānijas Gradus pētījumu, lēmums par atgriešanos Ukrainā arvien mazāk ir atkarīgs no situācijas valstī un vairāk no apstākļiem uzturēšanās valstī. Lai gan 53% aptaujāto joprojām plāno atgriezties, daudzi nevar noteikt, kad tas notiks, un galvenie atgriešanās motīvi ir emocionāli, nevis racionāli.
Jauna realitāte pēc pieciem gadiem trimdā
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainas atjaunošanas konferences (Ukraine Recovery Conference) ir bijusi platforma, kurā apspriesta valsts nākotne pēc kara. Tomēr arvien aktuālāks kļūst jautājums: kas dzīvos Ukrainā pēc kara? Socioloģe Jevgeņija Bļizņuka, Gradus dibinātāja un izpilddirektore, atzīst, ka cerība par ukraiņu masveida atgriešanos pēc karadarbības beigām pamazām vājinās.
Pētījuma trešais vilnis par migrantu atgriešanās faktoriem liecina: jo ilgāk cilvēki dzīvo ārpus Ukrainas, jo dziļāk viņi iesakņojas – atrod darbu, īrē vai pērk mājokli, bērni apmeklē vietējos bērnudārzus un skolas, apgūst valodu. Lēmums par atgriešanos arvien mazāk ir atkarīgs no situācijas Ukrainā, bet gan no apstākļiem uzturēšanās valstī.
Emocionālie un racionālie motīvi
Aptaujā 53% respondentu plāno atgriezties Ukrainā, taču liela daļa nevar norādīt konkrētu laiku. Galvenie iemesli palikšanai ārzemēs ir drošība, iespēja nodrošināt cienījamu dzīves līmeni un stabilitāte. Turpretī atgriešanos motivē emocionāli apsvērumi – vēlme būt kopā ar ģimeni un draugiem, atjaunot mājas sajūtu un dot ieguldījumu valsts atjaunošanā.
Pirmo reizi par vienu no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē lēmumu par atgriešanos, kļūst nevis situācija Ukrainā, bet izmaiņas uzturēšanās valstu migrācijas politikā. Eiropas valstis pakāpeniski pieņem lēmumus par ukraiņu pagaidu aizsardzības programmām, vienkāršo legalizācijas procedūras un rada iespējas bērnu integrācijai.
Kas Ukrainai jādara?
Autore uzsver: Ukrainai jāpāriet no vainas apelācijām uz institucionālu mehānismu izveidi, kas ļauj ukraiņiem ārvalstīs saglabāt saikni ar valsti. Migrantu politikas transformācija, atbalsts saziņai ar diasporu un transnacionālas kopienas veidošana ir būtiski demogrāfiskās stratēģijas instrumenti.
Valsts konkurētspēja tagad nosaka, vai ukraiņi atgriezīsies. Jautājums vairs nav tikai par drošību, bet par dzīves apstākļiem – darbu, izglītību, sociālo nodrošinājumu. Atjaunošana nozīmē ne tikai tiltu un slimnīcu atjaunošanu, bet arī vides radīšanu, kurā cilvēki vēlas dzīvot.
Fiziskās klātbūtnes zaudēšana ir nopietns izaicinājums, taču saiknes zaudēšana ar Ukrainu radīs ilgākas un sarežģītākas sekas. Demogrāfiskā politika vairs nevar aprobežoties tikai ar jautājumu, cik cilvēku un kad atgriezīsies – svarīga ir uzticības, iesaistes un mijiedarbības saglabāšana ar ukraiņiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas.
