Ukrainai nepieciešama fundamentāla pārvaldes reforma, ne tikai personāla maiņa
Ukrainas valdībā notiek personāla izmaiņas, taču eksperti uzsver, ka valstij nepieciešama principiāli jauna pārvaldes modeļa ieviešana militārajā ekonomikā, ne tikai ministru nomaiņa. Aptaujas liecina, ka 88% ukraiņu gaida varas pārstartēšanu pēc kara, bet uzņēmēji kā galvenos šķēršļus min neprognozējamas valsts darbības un augstos nodokļus.
Ukrainā notiek Ministru kabineta sastāva maiņa, taču galvenais jautājums nav par to, kurš vadīs ministrijas, bet gan par principiāli jaunu valsts pārvaldes modeli kara ekonomikas apstākļos. Saskaņā ar Kijevas Starptautiskā Socioloģijas institūta (KIIS) aptauju, 88% ukraiņu pēc kara sagaida centrālās varas pārstartēšanu, bet 74% – jaunu valdību. Tomēr tikai seju maiņa bez pārvaldes modeļa izmaiņām tikai saglabās iepriekšējās kļūdas un neefektivitāti.
Karš neatceļ reformas, bet padara tās ārkārtīgi steidzamas. Valsts, kas tērē vairāk nekā pusi budžeta aizsardzībai, nevar atļauties lēnu, birokrātisku un pārlieku centralizētu sistēmu. Jo efektīvāka ekonomika, jo spēcīgāka armija. Ekonomikas bloks nav “miera” daļa, kas var gaidīt – tā ir tieša aizsardzības spēju sastāvdaļa.
Pēc Advanter Group jūnija aptaujas, biznesa aktivitātes indekss UBI ir iestrēdzis pie 34,8 no 100, un neviens uzņēmums nav sasniedzis neitralitātes slieksni (50) kopš kara sākuma. Sešas no desmit kompānijām fiksējušas pārdošanas apjomu kritumu salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Uzņēmēji kā galvenos šķēršļus atveseļošanai min nevis ienaidnieku, bet pašu valsti: 56% norāda uz “neprognozējamām valsts darbībām”. Augstos nodokļus min 39%, bet regulatīvo spiedienu – 35%. Starp faktoriem, kas visvairāk uzlabotu biznesa vidi, pēc uguns pārtraukšanas (87%) uzņēmēji nosauc nodokļu reformu (48%) un regulatīvā spiediena samazināšanu (35%).
Jaunās valdības mandātam būtu jābalstās uz principu: maksimāla efektivitāte no valsts drošības jomā, bet minimāla valsts klātbūtne tur, kur uzņēmējs vai sabiedrība to var paveikt labāk. Drošība un brīvība savstarpēji stiprina viena otru. Tas sasaucas ar sabiedrības pieprasījumu: pēc KIIS datiem, 59% ukraiņu uzskata suverenitāti par svarīgāku par labklājību, bet 60% dod priekšroku demokrātiskai sistēmai, nevis “spēcīgam līderim”.
Autore izvirza trīs horizontus jaunajai valdībai: pirmkārt, noturība (enerģētiskā un fiskālā, kā arī aizsardzības rūpniecības attīstība); otrkārt, institucionālas izmaiņas (valdības reforma, nodokļu reforma, eirointegrācija); treškārt, subjektivitāte (nacionālā ekonomiskā stratēģija, cilvēkkapitāls, eksports, tehnoloģiskā neatkarība).
Ļiberālās reformas kara laikā nav miera laika greznība, bet vienīgais uzvaras nosacījums. Ekonomiskā brīvība un efektīva pārvalde ir tiešs ieguldījums aizsardzības spējās.
