Ukrainas #MeToo: Kā klusuma siena sabrūk kara laikā

Ukrainu satricinājis «SkeļaGeits» – skandāls ap 425. atsevišķo triecienpulku, ko atklāja izdevums «Babel». Pēc publikācijas sociālajos tīklos parādījās citi stāsti par vardarbīgiem incidentiem, tostarp 2025. gada martā apšaudīta «Sky News» automašīna pie Dobropiļļas. Līdzīgs efekts novērots jau iepriekš: kad izskanēja apsūdzības pret ģenerāli Juriju Sodoļu, daudzi sāka stāstīt par šausmām operācijā pie Krinkiem.

Amerikāņu #MeToo kampaņas analogs Ukrainā darbojas līdzīgi: «uzvaras fabrika» – armija – aizstāj Holivudu, bet par anti-varoņiem kļūst ģenerālis Sodoļs un pulkvežleitnants Jurijs Harkavijs. Cietušie pārsvarā ir iesaukšanas vecuma vīrieši, bet publiskos atklājumus bieži veic radinieki.

Klusēšanas iemesli ir divi: patriotisms un bailes. Patriots nevēlas diskreditēt valstu, bet bailes ir no apsūdzībām par sadarbību ar ienaidnieku, atriebības no drošības struktūru puses. Kad klusuma lauzēji (silence breakers), piemēram, «Babel», uzsāk diskusiju, citi jūtas drošāk runāt – ja temats jau ir publisks, to var piesaukt kā attaisnojumu.

Sabiedrības reakcija ir polarizēta: daži slavē «Babel» kā varoņus, citi – piemēram, karavīrs Mikola Harkans – nosauc tos par «apmaksātām žurnālistu prostitūtām» un draud ar vardarbību. Divas nedēļas pēc izmeklēšanas Valsts birojs negaidīti veica kratīšanu pie «Babel» līdzīpašnieka, kas liecina par iespējamu atriebību.

Raksta autors Mihailo Dubiņanskis secina: lai kara laikā izvairītos no šādiem skandāliem, jānovērš pārkāpumi vai jāapklusina brīdinātāji. Pašlaik Ukrainā valda dilemmas starp patiesību un stabilitāti.